Stāvu, tātad, kantora barošanas iestādes rindā pēc karbonādes. Fõnā skan neatvairāmais Ingus Pētersõns ar dziesmu... Demit, nu to, kuru pirms brīža atskaņoja visu mīļākais radio, kas jāpagriež skaļāk un jādzied līdzi.
Tā nu es tur stāvu, gaidu savu rindu, skan Pētersõns, bet priekšā stāv nenosakāma vecuma sieviete un ritmiski šūpo galvu. No malas izskatās pēc vistas, kas knābā graudus. Te pienāk nedaudz jaunāka dāma, tikpat nenosakāmā vecumā, nostājas pirmajai blakus, piezīmēšu, ka man priekšā, un arī sāk klanīt galvu. Vēl pēc mirkļa pievienojas jau prognozējamāka vecuma õmīte, atļaušos vēlreiz atgādināt, ka MAN PRIEKŠĀ, un ARĪ sāk šūpāties pie Pētersõna. Ja tās klukstes no malas neizskatītos tik smieklīgi, varbūt pat drusku sapīktu, jo tas jums nav nekāds lifts vai tramvajs, kur viņas palaist pa priekšu, lai būtu kur krist. Nē. Es arī, ziniet, gribu ēst.