Slazds sāk aizvērties
Kā jau visi stāsti, ar šis nevar palikt bez turpinājuma. Proti, stāsts par kaimiņieni un vīrieti tumšiem matiem.

Lai arī notikums nav ne mazākās ievērības cienīgs, tomēr gribētos to piefiksēt un izstāstīt arī jums.

Tātad!
Vakar, dienas vidū, nobraucu līdz mājām, lai noliktu velosipēdu un paķertu skvoša somu, jo vakarā bija plānots neliels treniņš.
Jau piebraucot pie mājas konstatēju, ka uz soliņa, kopā ar vēl pāris šī nama dāmām sen jau vairs ne tajos labākajos gados, sēž arī stāsta galvenā varone ar visu savu specifisko Živanši un kanārijputniņiem bēniņos.

Kaut kur muguras daļā sāka durt sajūta, ka kaut kam te ir jābūt.

Līdz nama durvīm tiku veiksmīgi. Varbūt tāpēc, ka apkārtējo troksni un iespējamo uzrunu slāpēja mūzikas skaņas manās ausīs, bet varbūt tāpēc – lai gan, kāda starpība kāpēc.
Īsāk sakot, uzbraucu es uz savu rezidenci un, ejot uz saviem apartamentiem, uzmetu nevērīgu skatienu kaimiņienes duvīm, jo mazums tās būs pusvirus, bet pa dzīvokli šiverēs ļaunie, maisiem vākdami kaimiņienes briljantus.

Un, ieraugot durvis, es sapratu!
Es sapratu visus iemeslus kaimiņienes bravūrībai un gatavībai saukt policiju, es strauji atcerējos it kā gar ausīm palidojušos vārdus, kurus uztvēru par murgiem un kuri teica, ka viņa pati savā laikā ir bijusi galvenā izmeklētāja teju ja ne pilsētā, tad rajonā jau nu noteikti. Es momentāni sapratu, ka neesmu novērtējis Muhtara, Komisāra Rekša un citu dižgaru artavu krimiķu cienītāju prātos, kā arī šīs artavas nozīmīgumu pašu indivīdu dzīvē. Jo, ko jūs domājieties, šī attapīgā kaimiņiene, zagļu un burlaku (šajā gadījumā, laikam, manis) klātesamības konstatēšanai bija izlikusi slazdu – konfekšpapīrīti uz durvju kliņķa!