as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

labi, katram tiesības uz savu humoru, man gan reizēm liekas, ka smieties par īstiem, dzīviem cilvēkiem, kuri tev neko sliktu nav nodarījuši, ir tāds bērnudārza bully līmenis, tad jau labāk smieties pašam par sevi, bet tas ir katra paša ziņā. vienai pusei ir brīvība teikt, ko grib, man ir brīvība par to apvainoties/uzmest lūpu un iebilst.

bet mana problēma arvien vairāk ar cehu ir tā, ka viņi vienkārši nav smieklīgi. tie joki ir prastu stereotipu atražošana bez pievienotās vērtības, kas tev kaut drusku liktu izkāpt no sava maindseta un padomāt no malas. atšķirībā no, piemēram, Solona kluba, kas ar saviem videoklipiem ir sasnieguši daudz augstāku un smalkāku satīras (?) līmeni. tā, šķiet, ir mana lielākā problēma ar cehu - tas prastums. lai jau ņemas un dara, ko grib, dievs ar viņiem, vienkārši kaut kad pati sapratu, ka šis jau ir pieriebies.

(Reply) (Parent) (Thread)

Mani īpaši netraucē rupjības un prastums jokos (Jimmy Carr kaut vai), ja vien tie ir smieklīgi vai pateikti pareizajā brīdī, kad kaut kas pilnīgi jēls un atrauts no konteksta būtu galīgi garām, tad īstajā momentā izspēlēts liek vārtīties pa zemi.
Taču es piekrītu, ka cehs nav pārāk smieklīgs, jo teksti nav tik labi noslīpēti.

(Reply) (Parent)