19 June 2014 @ 01:42 am
 
Es te domāju un domāju par visu to pornogrāfijas lietu un saprotu, ka manā attieksmē pret to ir kaut kas ļoti iracionāls, ļoti saistīts ar ticību tam, ka pret otru cilvēku būtu jāattiecas kā pret nozīmīgu un cienījamu būtni, vēlams ar maigumu un iejūtību.
Man principā nešķiet, ka seksu nedrīkstētu padarīt par publiski pieejamu materiālu, proti, man vispār nešķiet, ka ir tādas tēmas vai lietas, kuras nedrīkstētu būt publiskajā telpā pieejamas/apskatāmas/apspriežamas.
Man būs ļoti, ļoti grūti šo paskaidrot (lielā mērā tāpēc, ka man tagad ļoti nāk miegs) – es neesmu pret seksu kā publiski pieejamu, bet es esmu tiešām pret pornogrāfiju, un pornogrāfijas elementus es saskatu ļoti daudzās lietās, arī tādās, kas ar seksualitāti (vismaz tieši) vispār nav saistītas. Kaut vai tiešām tajā, cik lielā mērā cilvēki ir gatavi padarīt savu dzīvi par ļoti detalizēti visiem pārējiem pieejamu sociālajos tīmekļos, tajā, kā dažādas lietas tiek atspoguļotas medijos, tajā, ko masu kultūra ir izdarījusi ar dažādām cilvēciskām jūtām un pārdzīvojumiem, kaut ko pornogrāfisku es tiešām saskatu arī mākslā (un es tagad nedomāju obligāti atklātas, detalizētas seksa ainas).
Es esmu par atklātību un dzīvošanu bez puritāniskiem aizspriedumiem, par to, ka patiesums un dalīšanās ir veselīgas un vērtīgas parādības. Un galu galā, ja cilvēki ir gatavi publiskot savu depresijas pieredzi vai bērnu kristību bildes, kāpēc viņi nevarētu publiskot seksu? Izpratne par privātumu, proti, kas ir dalāms ar apkārtējo pasauli un kas nē, taču tāpat ir subjektīva.
Tāpat es arī neesmu par kaut kādu kristīgo dogmu, ka sekss drīkst eksistēt tikai starp precētiem cilvēkiem, kuri ir gatavi visu atlikušo dzīvi pavadīt kopā un tamlīdzīgi. Manuprāt, tā ir ķermeņa bauda tāapt kā ēšana vai miegs, un cilvēki var gulēt, ar ko viņiem patīk. Un drīkst arī par to reflektēt.

Bet, man liekas, ka te ir ļoti trausla robeža – starp atklātību un patiesumu un tiešām pornogrāfiju ar visām tās negatīvajām iezīmēm.
Pornogrāfija ir nepatiesa (pēc būtības tas tā ir – jo tā ir inscenējums, tikai tāds, kas it kā pretendē uz patiesības statusu, un es tagad nerunāju tikai par seksu, bet tiešām – kāds taču ir inscenētājs, tātad šis kāds arī izvēlas uzstādījumus un galveno ideju, kas skatītājiem būtībā būtu jāuztver, tāad, pretendējot uz patiesumu, tas dod iespēju diezgan veiksmīgi manipulēt ar auditoriju un kultivēt vēlamos stereotipus un priekšstatus.

Jā, un par publiskumu – te tomēr ir iesaistītas vairākas puses, es esmu par to, ka, kamēr ir runa par cilvēku vienu pašu, viņš drīkst publiskot jebko, ko vien vēlas (tb – citi ir brīvi to ignorēt), bet saistībā ar seksa publiskošanu, mēs taču nekad nevaram būt droši, vai visas iesaistītās puses ir labprātīgi piekritušas. Un te es nonāku pie cieņas pret otru cilvēku kā vērtīgu, jūtīgu un respektējamu būtni.
Nezinu, tā ir kaut kāda iracionāla ētiskuma sajūta, proti, tāpat kā mēs nepubliskojam privātas vēstules vai telefona sarunas, nebūtu pareizi publiskot seksa video, kurā redzams, kāds, kurš tam nav piekritis. (lai gan – vai tiešām tas ir iracionāli, ka man tā liekas?)

Kopumā secinājums ir, ka, ja es būtu droša, ka porno industrijā eksistē ētikas principi un tie tiek ievēroti, man pret to nebūtu nekādi iebildumi. Nu, katrā ziņā, ne jau lielāki kā pret Laura Reinika vadītajiem tv šoviem, no kuriem galoniem līstošais prastums un vulgaritāte jau nu neliek justies mazāk neērti kā porno.

Moš, porno industriju vajag reformēt tāpat kā izglītības sistēmu.
 
 
( Post a new comment )
adele_varbut[info]adele_varbut on June 19th, 2014 - 01:32 pm
Tu domā, ka ētiskumā ir kas iracionāls? man šķiet, ka tieši otrādi - spēja rīkoties ētiski ir saprātīga cilvēka pazīme.
Man gan arī liekas grūti saprast, kur īsti ir tā ētiskuma robeža attiecībā uz saksuālām attiecībām vispār un to saistību ar publiskumu.
Var jau sākt no pavisam radikāla skatpunkta - vai seksuālas attiecības pašas par sevi jau nav problemātiskas. Neatceros, kur lasīju tādu citātu, ka pati nodarbošanās ar seksu jau ir savā ziņā pazemojoša. Tas varētu likties visai radikāli, bet, ja tā padomā - var taču būt trausla robeža starp baudu un pazemojumu, un dažkārt tie abi var iet kopā. Kopīgais ir tas, ka tādā stāvoklī cilvēks ir ļoti ievainojams un pats sevi pilnībā nekontrolē. Ja tas nesagādātu baudu, tad taču neviens tādā pasākumā neiesaistītos (abstrahējoties no bērnu argumenta), bet tajā pašā laikā baudas klātbūtne nenozīmē, ka tas it nemaz nav pazemojoši.
Bet, ja pieņemam, ka viss ir ok, ja divi cilvēki labprātīgi kopā kļūst tik jūtīgi un ievainojami, tad tomēr pastāv publiskuma problēma - vai tikpat ok ir būt ievainojamam pūļa priekšā.
Man liekas, ka ir tomēr atšķirība starp spēju atklāti runāt par seksu un to demonstrēt. Tas pats attiecas uz Tevis minēto depresijas piemēru - viena lieta ir atzīt, ka tevi ir depresija, bet cita, piemēram - demonstrēt kādu depresijas lēkmi. Pirmajā gadījumā tu tomēr esi zināmā mērā abstrahējies un attiecies pret depresiju kā pret izpētes objektu, bet otrajā tu esi ievainojams radījums.
Tajā pašā laikā kaut kā intuitīvi neliekas pareizi, ka pornogrāfiju vajadzētu aizliegt vai ka tā vienmēr būtu amorāla. Kad vakar skatījos facebook to otro video, man kaut kādu iemeslu dēļ šķita, ka piedāvājums cilvēkiem publicēt video ar reālās dzīves seksu bija amorālāks par porno, bet man tagad nav īsti spēka iedziļināties, kāpēc.
Ja runā par mākslu, tad tur arī būtu jāpadomā kārtīgāg, bet vipār man liekas, ka mākslā ir vajadzīgs kas vairāk, nekā spēja būt ievainojamam. Vajag kaut kādu talantu vai prasmi, bez kuras radītais nebūs mākslas darbs. Ja paņemam dzejas piemēru - ar to, ka kāds ir jūtīgs cilvēks, nepietiek, lai radītu dzeju kā mākslu. Ir jābūt kaut kādai valodiskai izjūtai, saprašanai, es pat teiktu - pieredzei un zināšanām par literatūru.
Tāpēc varētu jautāt - vai seksuālu aktu var salīdzināt ar mākslas darbu? Man šķiet, ka tomēr nē. Tuvākais tam varētu būt, piemēram, dejošana, kurā tiešām var būt kaut kas ļoti erotisks, bet tā tomēr ir prasmēs, treniņos panākta kaut kāda reprezentācija vai kas tāds - negribu tagad aizrunāties par lietām, kuras nesaprotu, bet cerams, ka kaut cik izdevās paskaidrot.
(Reply) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on June 19th, 2014 - 02:26 pm
Man šķiet, ka sekss pēc būtības nav nekas pazemojošs (bet, man liekas, ka es saprotu, ko Tu domā, nu, proti, ka cilvēks ir tik jūtīgs un atvērts, un zaudējis kontroli – bet vispār interesanti, kāpēc mēs esam pieņēmuši, ka būt jūtīgam un atvērtam kopumā ir pazemojoši?). Man drīzāk liekas, ka šajā gadījumā tas tiešām lielā mērā ir par visādiem neveselīgiem priekšstatiem un idejām, kas uzpotētas virsū, tāpēc man arī liekas, ka ir tik neforša un bīstama tā pornogrāfijas propogandetā ideja, ka sievietei sekss nozīmē tāda vai citāda veida pazemojumu – un tad ir divi varianti: vai nu kāds tevi ir piespiedis vai arī tu gūsti baudu tieši no būšanas par upuri. Bet man tik tiešām nešķiet, ka tam tā ir jābūt vai ka tas būtībā tā ir. Drīzāk, man liekas (tas varbūt izklausīsies pēc stulbas sazvērestības teorijas), bet varbūt kādam/kaut kam ir izdevīgi, lai sabiedrībā šie priekšstati būtu dzīvi, un līdz ar to seksualitāte kļūtu par veidu, kā manipulēt.
Par to otru video – man arī kaut kas tajā visā tomēr īsti nepatīk, kaut arī es nespēju formulēt, kas tieši, es arī baigi neiedziļinājos viņu noteikumos, tāpēc nezinu, kā ir, bet tur man tāpat liekas šaubīgs ir abu pušu piekrišanas faktors. Bet varbūt tas vienk. man liekas tikpat amorāli kā piedrazot internetu ar citām (manā skatījumā) tāpat diezgan privātām dzīves detaļām.

Par to dalīšanos pieredzē es laikam tieši pēdējā laikā esmu ļoti mainījusi savu attieksmi (un pat diezgan apzināti pie šīs attieksmes maiņas strādājusi), tb – izvērsti runāt par savu depresiju vai kaut ko citu var obligāti nenozīmēt kaut kādu tīksmināšanos vai tamlīdzīgi – tas var nozīmēt, ka cilvēks ir gatavs dalīties savā pieredzē ar domu, ka kādam tā var palīdzēt (un tur ir milzīgas baiļu tonnas un kauns, kas jāpārvar), bet, man šķiet, ka reizēm to ir vērts darīt. Tāpēc jau es saku – trausla robeža – kad tu par kaut ko runā, jo vienkārši vēlies būt godīgs un patiess, un, kad tu jau nodarbojies ar pornogrāfiju (arī runājot par savu slimību, piemēram), man liekas – to tiešām ir teju neiespējami nošķirt.

Par mākslu – es arī esmu pilnīgi par to, ka ar būšanu jūtīgam ir daudz par maz, es tur velku analoģijas tikai tāpēc, ka brīžiem es tiešām mākslā saskatu kaut ko piedauzīgu (bet tur jau arī jautājums – kā tu vari zināt, kad tiešām ir piedauzīgi, bet, kad tie ir tevis paša aizspriedumi no sērijas „par šo mēs šitā nedrīkstam runāt, kāds autors ir samaitāts briesmonis”).
Bet jā – mani vienmēr ir nodarbinājis jautājums, vai pornogrāfija var būt māksla? :)
(Reply) (Parent) (Link)