Man šķiet, ka sekss pēc būtības nav nekas pazemojošs (bet, man liekas, ka es saprotu, ko Tu domā, nu, proti, ka cilvēks ir tik jūtīgs un atvērts, un zaudējis kontroli – bet vispār interesanti, kāpēc mēs esam pieņēmuši, ka būt jūtīgam un atvērtam kopumā ir pazemojoši?). Man drīzāk liekas, ka šajā gadījumā tas tiešām lielā mērā ir par visādiem neveselīgiem priekšstatiem un idejām, kas uzpotētas virsū, tāpēc man arī liekas, ka ir tik neforša un bīstama tā pornogrāfijas propogandetā ideja, ka sievietei sekss nozīmē tāda vai citāda veida pazemojumu – un tad ir divi varianti: vai nu kāds tevi ir piespiedis vai arī tu gūsti baudu tieši no būšanas par upuri. Bet man tik tiešām nešķiet, ka tam tā ir jābūt vai ka tas būtībā tā ir. Drīzāk, man liekas (tas varbūt izklausīsies pēc stulbas sazvērestības teorijas), bet varbūt kādam/kaut kam ir izdevīgi, lai sabiedrībā šie priekšstati būtu dzīvi, un līdz ar to seksualitāte kļūtu par veidu, kā manipulēt.
Par to otru video – man arī kaut kas tajā visā tomēr īsti nepatīk, kaut arī es nespēju formulēt, kas tieši, es arī baigi neiedziļinājos viņu noteikumos, tāpēc nezinu, kā ir, bet tur man tāpat liekas šaubīgs ir abu pušu piekrišanas faktors. Bet varbūt tas vienk. man liekas tikpat amorāli kā piedrazot internetu ar citām (manā skatījumā) tāpat diezgan privātām dzīves detaļām.

Par to dalīšanos pieredzē es laikam tieši pēdējā laikā esmu ļoti mainījusi savu attieksmi (un pat diezgan apzināti pie šīs attieksmes maiņas strādājusi), tb – izvērsti runāt par savu depresiju vai kaut ko citu var obligāti nenozīmēt kaut kādu tīksmināšanos vai tamlīdzīgi – tas var nozīmēt, ka cilvēks ir gatavs dalīties savā pieredzē ar domu, ka kādam tā var palīdzēt (un tur ir milzīgas baiļu tonnas un kauns, kas jāpārvar), bet, man šķiet, ka reizēm to ir vērts darīt. Tāpēc jau es saku – trausla robeža – kad tu par kaut ko runā, jo vienkārši vēlies būt godīgs un patiess, un, kad tu jau nodarbojies ar pornogrāfiju (arī runājot par savu slimību, piemēram), man liekas – to tiešām ir teju neiespējami nošķirt.

Par mākslu – es arī esmu pilnīgi par to, ka ar būšanu jūtīgam ir daudz par maz, es tur velku analoģijas tikai tāpēc, ka brīžiem es tiešām mākslā saskatu kaut ko piedauzīgu (bet tur jau arī jautājums – kā tu vari zināt, kad tiešām ir piedauzīgi, bet, kad tie ir tevis paša aizspriedumi no sērijas „par šo mēs šitā nedrīkstam runāt, kāds autors ir samaitāts briesmonis”).
Bet jā – mani vienmēr ir nodarbinājis jautājums, vai pornogrāfija var būt māksla? :)