Tu domā, ka ētiskumā ir kas iracionāls? man šķiet, ka tieši otrādi - spēja rīkoties ētiski ir saprātīga cilvēka pazīme.
Man gan arī liekas grūti saprast, kur īsti ir tā ētiskuma robeža attiecībā uz saksuālām attiecībām vispār un to saistību ar publiskumu.
Var jau sākt no pavisam radikāla skatpunkta - vai seksuālas attiecības pašas par sevi jau nav problemātiskas. Neatceros, kur lasīju tādu citātu, ka pati nodarbošanās ar seksu jau ir savā ziņā pazemojoša. Tas varētu likties visai radikāli, bet, ja tā padomā - var taču būt trausla robeža starp baudu un pazemojumu, un dažkārt tie abi var iet kopā. Kopīgais ir tas, ka tādā stāvoklī cilvēks ir ļoti ievainojams un pats sevi pilnībā nekontrolē. Ja tas nesagādātu baudu, tad taču neviens tādā pasākumā neiesaistītos (abstrahējoties no bērnu argumenta), bet tajā pašā laikā baudas klātbūtne nenozīmē, ka tas it nemaz nav pazemojoši.
Bet, ja pieņemam, ka viss ir ok, ja divi cilvēki labprātīgi kopā kļūst tik jūtīgi un ievainojami, tad tomēr pastāv publiskuma problēma - vai tikpat ok ir būt ievainojamam pūļa priekšā.
Man liekas, ka ir tomēr atšķirība starp spēju atklāti runāt par seksu un to demonstrēt. Tas pats attiecas uz Tevis minēto depresijas piemēru - viena lieta ir atzīt, ka tevi ir depresija, bet cita, piemēram - demonstrēt kādu depresijas lēkmi. Pirmajā gadījumā tu tomēr esi zināmā mērā abstrahējies un attiecies pret depresiju kā pret izpētes objektu, bet otrajā tu esi ievainojams radījums.
Tajā pašā laikā kaut kā intuitīvi neliekas pareizi, ka pornogrāfiju vajadzētu aizliegt vai ka tā vienmēr būtu amorāla. Kad vakar skatījos facebook to otro video, man kaut kādu iemeslu dēļ šķita, ka piedāvājums cilvēkiem publicēt video ar reālās dzīves seksu bija amorālāks par porno, bet man tagad nav īsti spēka iedziļināties, kāpēc.
Ja runā par mākslu, tad tur arī būtu jāpadomā kārtīgāg, bet vipār man liekas, ka mākslā ir vajadzīgs kas vairāk, nekā spēja būt ievainojamam. Vajag kaut kādu talantu vai prasmi, bez kuras radītais nebūs mākslas darbs. Ja paņemam dzejas piemēru - ar to, ka kāds ir jūtīgs cilvēks, nepietiek, lai radītu dzeju kā mākslu. Ir jābūt kaut kādai valodiskai izjūtai, saprašanai, es pat teiktu - pieredzei un zināšanām par literatūru.
Tāpēc varētu jautāt - vai seksuālu aktu var salīdzināt ar mākslas darbu? Man šķiet, ka tomēr nē. Tuvākais tam varētu būt, piemēram, dejošana, kurā tiešām var būt kaut kas ļoti erotisks, bet tā tomēr ir prasmēs, treniņos panākta kaut kāda reprezentācija vai kas tāds - negribu tagad aizrunāties par lietām, kuras nesaprotu, bet cerams, ka kaut cik izdevās paskaidrot.