Izklausās pēc ļooti stereotipiska dzejnieka tēla. Vēl varētu piemetināt, ka dzejnieks neprot loģiski domāt un raksta dzeju tikai pie sveces un neprāta lēkmē, hehe. Nu labi, man pašai sāk izskatīties, ka rakstu jau pārāk nopietni.
Es nezinu, kā es definētu dzejnieku, laikam tagad slinkums domāt vai nepietiekams lasītās dzejas daudzums. Varbūt kaut kad izdomāšu. Bet vispār man šķiet visai simpātiski tas, ko es esmu dzirdējusi no Arta Ostupa, tas, ko no viņa sacītā var nolasīt par dzejnieka izpratni. Piemēram, kaut kādā intervijā viņš teica, ka raksta tad, kad jūtas labi (pretēji stereotipam, ka dzejas rakstīšana jau noteikti notiek ārprāta lēkmē). Arī tas, ka dzejā var pētīt arī valodas iespējas un robežas, ne tikai vienīgi paust jūtas. Skaidrs, ka tas katram var būt citādāk, bet tomēr vērtīgi pievērst uzmanību tam, ka nav tāda gatava dzejnieka psiholoģiskā tēla.

nē, nu es jau arī te smejos - man liekas, man šobrīd diez vai varētu būt interesanti tāda, kurš sēž stūrī un žēlojas, sarakstīti teksti, lai gan nekad jau nevar zināt - teksts mēdz visai atšķirties no autora personības vai vismaz tā priekšstata, kādu viņš par sevi atstāj.

Es arī arvien virzos prom no tā, ka dzejolis ir tikai tā brīža emociju izteicējs.