saccharomyces apgalvo, ka tad, kad es sākšu rakstīt blogu par savām redzes problēmām, es būšu kļuvusi par cilvēktiesību aktīvisti. Tas ir tik savādi, es nekad dzīvē nebūtu iedomājusies, ka uz mani varētu attiecināt vārdu “aktīvists”, tipa, man taču patīk sēdēt mājās pie datora un slinkot. Vēl pirms laika man tas arī liktos diezgan nelāgi, jo, nez vai cilvēktiesību aktīviststs labi saskaņojas ar dzejnieku. Tagad man, kas kā saucas un izskatās, vairs nav tik svarīgi, svarīgi liekas saprast jēgu un motivāciju tam, ko es daru. Un īstenībā, kāpēc gan dzejnieks nevarētu būt cilvēktiesību aktīvists, ja tā padomā, varbūt viņš tāds ir pēc definīcijas.