09 February 2014 @ 03:20 pm
par bērniem  
Man tomēr paliek tāds iespaids, ka tiek sajauktas divas pavisam atšķirīgas tēmas, proti, attiecības ar draugiem un viņu attieksme un vēlēšanās/nevēlēšanās satikt tavu bērnu un kopumā nostāja pret bērnu ņemšanu līdzi, izejot sabiedrībā. Un tas galīgi nav viens un pats.
Par bērnu ņemšanu līdzi uz kafejnīcām, pasākumiem, ballītēm utt., man tas liekas pilnīgi normāli, rēķinoties ar faktu, ka cilvēkam, iespējams, jebkurā brīdī būs jāiet ārā vai pavisam prom, ja bērns sajutīsies slikti, saniķosies vai sāks bļaustīties (jo nu koncertā vai lasījumos tas nav ok tā vienkāršā iemesla dēļ, ka, ja kāds kliedz, tad pārējie nevar dzirdēt). Bet visādi citādi, man šķiet, ka ir diezgan maz vietu un situāciju, kur bērna klātbūtne būtu nevēlama, kamēr viss notiek saprāta robežās, nevis uz kaut kādas ietiepšanās "bet kāpēc nevar?" principiem. Tipa, jājūt situācija, tāpat kā ar visu pārējo dzīvē, jo nav jau tādas pareizās atbildes, un kas vienā reizē būs pilnīgi normāli, citā izvērtīsises par megatraģēdiju, lietas nav paredzamas, bet principā es esmu par to, ka pieaugušie ņem bērnus līdzi, un dzīve turpinās.
Bet pinīgi kaut kas cits ir nespēt pieņemt, ka cilvēki reizēm vienkārši nevēlas bērnu sabiedrību. Man bērni ļoti patīk, bet, man šķiet, pilnīgi normāli, ka reizēm gribas mieru un klusumu, un netraucēti pavadīt laiku, mierīgi sarunājoties ar otru cilvēku. Bez bērniem. Tas ir tāpat kā dažādi citi apstākļi, kuru dēļ kāds konktētajā brīdī nevar vai nevēlas tikties arī, ja principā tu šim cilvēkam patīc. Un, protams, mēdz būt ārkārtīgi bēdīgi, ja kāds tev pasaka, teiksim, "ja tev šobrīd ir noskaņojums, kurā tev gribas sēdēt mājās un nīkuļot, tad netiksimies, jo man gribas iet iedzert, padejot utt", jo dažkārt jau tu neko nevari izdarīt ar savu bēdīgo garastāvokli, un nav jau arī nekas jādara, tikai, lai pielāgotos otram (vismaz ne jau vienmmēr), bet tas neatceļ tiesības bēdāties, justies atstumtam vai ilgoties pēc sabiedrības. Vai, teiksim, dzīvošana citā pilsētā. Mīļotie vai mājdzīvnieki. Kaut kādā ziņā tas ir tas pats. Protams, mēdz jau būt tā, ka mēs draudzējamies visi un visi kopā arī darām lietas un ejam izklaidēties, bet arī tādā situācijā, man liekas, ir pilnīgi normāli kādreiz gribēt otru redzēt vienu pašu. Tāpat, man nešķiet, ka tas, ka tu vēlies draudzēties ar kādu cilvēku, uzreiz uzliek tev par pienākumu vēlēties draudzēties ar viņa bērnu, sievu vai kaķi. Un es tur tiešām neredzu lielas atšķirības, ja runa ir par šo. Protams, ja attiecības ir ļoti ciešas, tad jau parasti tu vismaz puslīdz normāli saproties arī ar bērnu, sievu un kaķi, bet principā cilvēks ir atsevišķa būtne, un tu drīksti gribēt arī viņu vienu pašu, manuprāt, cita lieta, ka reizēm ir neiespējami to noorganziēt. Bet, man nešķiet, ka vienmēr visam būtu jāpielāgojas, kaut arī bieži tas ir jādara, citādi vispār neviens ne ar vienu netiktos un nedraudzētos, jo to vienkārši nebūtu iespējams saorganizēt. Dažkārt tu jūties tā, ka vari nakšņot ārpus mājām, bet dažkārt esi gatavs aizmigt tikai savā gultā mierā un klusumā, kas, manuprāt, ir pilnīgi normāli. Svarīgi, lai nebūtu tā, ka viena puse pielāgojas vienmēr, bet otra nekad. Katrā ziņā es būtu ļoti nelaimīga, ja es nekad nevarētu satikt kādu sev svarīgu cilvēku bez viņa bērna, ja man tā gribētos, un nespētu justies, ka varu cilvēkam to pateikt, tāpat es ļoti negribētu, ka to nesaka man. Un vispār, vai tad labāk ir visam vienmēr piekrist, bet tad besīties un justies slikti, kas taču galu galā bojā gan tikšanos, gan ar laiku arī attiecības, jo pieredze rāda, ka tādi nīgrumi jau nekur nepaliek, ja tas tiešām ir bijis "es piekritu ar sajūtu, ka šobrīd galīgi to vai šo nespēju izturēt". Un māte un viņas bērns nāk komplektā un ir viens veselums – pēc manām domām, pilnīgs absurds. Tikpat labi es varētu paziņot "es un mans suns", jo, ja dzīvo viens pats, suns arī nozīmē, ka palikt kaut kur pa nakti vai spontāni nez kur aizblandīties uz vairākām dienām vienkārši nav iespējams, bet, man šķiet, ka tu nevari grūtumu, ko, protams, brīžiem rada fakts, ka esi izvēlējies uzņemties atbildību par cilvēku vai zvēru, uzgrūst pārējai pasaulei, jo, pat ja tavs suns uzvedas brīnišķīgi vai mīļotais ir ļoti patīkams cilvēks, ir normāli, ka kādam viņš var nepatikt, vai šis kāds reizēm nevēlas viņu redzēt vai uzņemt savās mājās. Un tas reizēm rada visādas bēdas un problēmas. Bet attiecības un atbildība kopumā ir sarezģīti, visādi ierobežojumi un problēmas no tām izriet daudz un dažādas. Bet tāpēc vispārināt, ka visi no tevis izvairās, ja tev ir saistības, man šķiet, diezgan muļķīgi.
Un kaut kas, manuprāt, vēl pavisam cits, ja kopunmā ir tā, ka pamana, ka draugi un paziņas sāk izvairīties, ir, manuprāt, divas iespējas, vai nu tu pats dari kaut ko tiešām galīgi ne ok, un cilvēki no tevis izvairās, jo viņiem ir nepatīkami, vai arī ir vērts nopietni padomāt, kas tie par cilvēkiem un kādas patiesībā ir attiecības/saiknes ar viņiem.

Kopumā es piekrītu, ka šī ir diezgan neiecietīga un aprobežota sabiedrība, man vienkārši ļoti nepatīk agresija un bļaustīšanās, skaidri nedefinējot, par ko, jo tas, man šķiet, tikai vairo agresiju, neiecietību un neizpratni.

Un vēl man ļoti nepatīk uzstādījums „cilvēkam nedrīkst nepatikt bērni“, jo nu „mani neinteresē sports vai skulptūras“ nav tas pats, kas „es eju un kliedzu, ka man riebjas skulptūras un futbols, un mēģinu panākt, lai tēlotājmāksla un olimpiskās spēles pazūd no zemes virsas.“.
 
 
( Post a new comment )
pelnufeja[info]pelnufeja on February 9th, 2014 - 05:28 pm
Tad Tu esi apbrīnojams cilvēks. :)
Man gan ļoti nepatīk, ja man nepasaka un nepajautā, vienkārši tāpēc, ka tas liekas tikai godīgi, turklāt man ar cilvēkiem, ko nepazīstu, ir diezgan grūti komunicēt (vismaz agrāk tā bija), un tad tas var izvērsties diezgan neērti un nepatīkami.
Pret suņiem un kāmīšiem man būtu mazāk iebildumu, jo ar tiem es parasti saprotos labāk, nekā ar cilvēkiem.
Bet jā - es arī esmu pieradusi un visērtāk jūtos viens pret viens komunikācijā, tāpēc varbūt man ir grūti neinformēšanu saprast. Lai gan, vispār es pati, kad man ir bailīgi, mēdzu gribēt pierunāt kādu no saviem tuvākajiem draugiem nākt līdzi, bet mēģinu saprast, ka tas ir abnormāli egoistiski, jo tie pārējie cilvēki, kamēr es jutīšos droši, var justies sūdīgi un, piemēram, nepatikt viens otram.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
kašķīša dzirnaviņas: mia[info]romija on February 10th, 2014 - 11:44 am
Nez vai apbrīnojams. :) Drīzāk pieredzējis dažādas situācijas.
Un pieredze rāda, ka cilvēki bez vajadzības ar bērniem, suņiem un kāmīšiem apkārt neklejo. Visbiežāk viņi ir spiesti to darīt, jo to nosaka konkrētie apstākļi.
Un kā gan es varu iebilst pret kāda cilvēka apstākļiem, ja es tos nespēju uzlabot?
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on February 10th, 2014 - 01:03 pm
Nu, man šķiet, ka mēs vispār salīdzinoši maz varam izmainīt ārējus apstākļus, bet tāpēc jau visu gluži neakceptējam.
Bet tas nav tas, ko, es ar šo ierakstu vēlējos pateikt, ja kāds no maniem draugiem aicinātu mani tikties un ņemtu līdzi bērnu, pat ja labāk man gribētos šoreiz mierīgi un klusumā, es, protams, piekristu (ja vien man tiešām mežonīgi nesāpētu galva, bet tad es arī principā droši vien negribētu tikties), jo, ja ar konkrēto cilvēku ir forši un labi, tad taču arī var pielāgoties, arī, kad īsti negribas to darīt, es vienkārši mēģināju pateikt, ka cilvēki drīkst reizēm justies tā, ka viņi kaut ko negrib vai nevar, un tas uzreiz nepadara viņus par sliktiem cilvēkiem, kas kaut ko diskriminē. Tāpat man nepatīk, ka lietas sajauc vienā putrā.
Bet, protams, visbūtiskākais jau šajā ir, kā tas tiek pateikts, es neticu, ka cilvēki, kam tu patiešām esi svarīgs, apzināti saka nejaukas un aizskarošas lietas nejaukā un aizskarošā veidā (nejauši gan tā gadās visās attiecībās, protams), nu, piemēram, ja kāds man pateiktu, ka negrib nākt pie manis ciemos, jo viņam nepatīk mans suns vai ir bail no viņa, es, protams, bēdātos, bet pilnīgi akceptētu, jo cilvēks taču nav vainīgs, ja viņam vienkārši ir bail, bet, ja man pateiktu „ko tu iedomājies, tev taču mājās tas riebīgais briesmonis”, tad gan es ļoti nopietni padomātu, kas mani vispār saista ar cilvēku, kas ar mani tā runā.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
kašķīša dzirnaviņas: mia[info]romija on February 10th, 2014 - 01:31 pm
Lielai daļai Tevis rakstītā es piekrītu (kā vienmēr) :)
Bet zini par ko man bieži jāaizdomājas esot mājās (Latvijā)? Cilvēki ļoti koncentrējas uz sevi un savām izjūtām, savu patiku un nepatiku, savu garastāvokli, sevi, sevi, sevi.
Un ļoti maz viņi pievērš uzmanību citu iespējām sajūtām un vajadzībām.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on February 10th, 2014 - 04:23 pm
Ja runājam par sabiedrību kopumā, tad, jā. (tāpēc jau saku, nepatīk, ka visu sajauc kopā), nu, tipa, man traucē, ka tie bērni te skraida, nafig jābūvē uzbrauktuves invalīdu ratiņiem un bezgalīgs utt, padomju laikā visas šīs sabiedrības grupas taču bija bez jebkāām tiesībām, un pārējiem dzīve bija daudz vieglāka - ja runa ir par šādu attieksmi, kas ir, negribētos teikt dominējoša, jo es gribu uz lietām skatīties optimistiski, citādi man atkal uznāk sajūta, ka tūlīt jātinas prom, kad es tā reāli sadomājos par visādām problēmām un sūdiem, kas tiešām te ir, bet plaši izplatīta, tad, Jā, es pilnīgi piekritu, un tas nav ok, sabiedrība ir jāizglīto, ir jārunā par lietām, jānāk arā no skapjiem utt.
Es vienkārši diezgan dzīvoju savā mazajā cilvēku lokā un jūtos tā, ka visi viens par otru diezgan ļoti rūpējas, domā un ņem vērā, tāpēc, man šķiet, svarīgi atcerēties, ka cilvēks drīkst padomāt arī par sevi (resp. kādreiz arī kā prioritāti). Man liekas – šājā ziņā vairāk ir runa, nevis par Latvija, bet konkrētajiem cilvēkiem, ar ko komunicē.
Un vēl kāda lieta, man nešķiet, ka pārmaiņas var rosināt kliedzot "es jūs visus ienīstu, stulbeņi" (tas tikai teorētisks piemērs), es dusmas un aizvainojumu par visādām sabiedrības attieksmēm, nepiemērotām vidēm utt. ļoti saprotu, un ir jāatrod veidi, kā tās izpaust. Bet, ja tā reāli gribas kaut ko izmainīt, tad ir jāspēj sevi pārvarēt un normāli jārunā par to, kas tev ir vajadzīgs, kas pašreizējā situācijā nav ok, un pie kādām radikālām darbībām jāķeras tikai tad, ja iepriekšminētais nelīdz, tā vismaz man liekas.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
kašķīša dzirnaviņas: mia[info]romija on February 10th, 2014 - 04:42 pm
Kliegt nekad nav pareizi, tas tiesa. Bet dažkārt emocijas ir tik sakāpinātas, ka tā vienkārši notiek.
Ja mēs runājam par konkrēto gadījumu, tad tas bija uzsaukums listei, jo tie tak laikam tādi kā draugi tomēr skaitās.

Un tad ir vēl viena lieta.
Lielai daļai vecāku bērni kādu laiku ir svarīgāki par viņiem pašiem. Un arī bērniem nodarītais sāp vairāk kā pašiem nodarītais. Un bērnu neveiksmes ir rūgtākas kā pašu. Tā vienkārši ir.
Lūk, un kad tiek paziņots - tavs bērns man traucē, nenāc, tad tas var tikt uzņemts ļoti sāpīgi. Es personīgi domāju, ka neviens draugs tā nekad nedrīkstētu atļauties teikt.
Un mēs taču šeit viens par otru no rakstītā daudz zinām. Mēs zinām kādi kuram ir apstākļi. Ar to vajadzētu rēķināties.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on February 10th, 2014 - 04:51 pm
es par konkrēto gadījumu zinu visai maz, vairāk manas pārdomas kopumā.
varbūt atslēga arī meklējama tajā "tādi kā draugi".
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
kašķīša dzirnaviņas: mia[info]romija on February 10th, 2014 - 05:14 pm
Jā, iespējams, ka atslēga ir tieši tajā.

Man pašai, paldies Dievam, nekad tāda situācija nav bijusi. Un arī es pati nekad citiem tādas situācijas neesmu radījusi.
Bet pēdējā laikā ļoti bieži nākas lasīt jauno vecāku rakstus par atstumtības sajūtu.
(Reply) (Parent) (Link)