Nu, man šķiet, ka mēs vispār salīdzinoši maz varam izmainīt ārējus apstākļus, bet tāpēc jau visu gluži neakceptējam.
Bet tas nav tas, ko, es ar šo ierakstu vēlējos pateikt, ja kāds no maniem draugiem aicinātu mani tikties un ņemtu līdzi bērnu, pat ja labāk man gribētos šoreiz mierīgi un klusumā, es, protams, piekristu (ja vien man tiešām mežonīgi nesāpētu galva, bet tad es arī principā droši vien negribētu tikties), jo, ja ar konkrēto cilvēku ir forši un labi, tad taču arī var pielāgoties, arī, kad īsti negribas to darīt, es vienkārši mēģināju pateikt, ka cilvēki drīkst reizēm justies tā, ka viņi kaut ko negrib vai nevar, un tas uzreiz nepadara viņus par sliktiem cilvēkiem, kas kaut ko diskriminē. Tāpat man nepatīk, ka lietas sajauc vienā putrā.
Bet, protams, visbūtiskākais jau šajā ir, kā tas tiek pateikts, es neticu, ka cilvēki, kam tu patiešām esi svarīgs, apzināti saka nejaukas un aizskarošas lietas nejaukā un aizskarošā veidā (nejauši gan tā gadās visās attiecībās, protams), nu, piemēram, ja kāds man pateiktu, ka negrib nākt pie manis ciemos, jo viņam nepatīk mans suns vai ir bail no viņa, es, protams, bēdātos, bet pilnīgi akceptētu, jo cilvēks taču nav vainīgs, ja viņam vienkārši ir bail, bet, ja man pateiktu „ko tu iedomājies, tev taču mājās tas riebīgais briesmonis”, tad gan es ļoti nopietni padomātu, kas mani vispār saista ar cilvēku, kas ar mani tā runā.