Lielos vilcienos es piekrītu, kaut arī, protams, ir situācijas, kur būt tik superiedvesmotam var būt kādu citu apbēdinoši, ja šim kādam citam negribas (vai viņš konkrētajā brīdī nespēj būt) iedvesmots, es to diezgan labi saprotu, kad man neko negribas un ir ļoti bēdīgi, diezgan krīt uz nerviem, kad blakus kāds sludina "vajag saņemties, viss ir iespējams, blāblā", jo cilvēkam kādreiz ir arī jāvar/jādrīkst būt skumjam un jānesaņemas, tas, ko es nesaprotu, ir kāpēc, piemēram, man izskatās, ka manu mammu stipri nomāc, ka pēdējā laikā es nevis guļu un esmu bēdīga, bet stāstu par lietām, ko grasos darīt, idejām, kā visu ko risināt utt, jo, man liekas, es taču viņu īpaši neiesaistu, ja viņa negrib piedalīties kaut kur/jebkur, bet man šķiet, ka sajūta ir "agrāk tu man tomēr patiki labā, kaut arī arī tad radīji daudz problēmu.

būšanai iedvesmotam jau nav vienmēr jānozīmē iedvesmas sludināšanu; man liekas, ka ir tikai pieklājīgi sekot līdzi tam, kā kaut kādas savu emõciju izpausmes ietekmē apkārtējos, un jāmeklē balanss, kā neapspiest sevi, bet arī nenomocīt citus. bet tasnutā, haha.

nez, par Tavu mammu izklausās, ka varbūt viņa vienkārši jūtas nedroši, jo saprot, ka Tavā dzīvē ir zaudējusi/nav ieguvusi kaut kādu ietekmi/lomu, kas viņai liktos ērta un situācijai "atbilstoša", kaut kādu iespēju izspēlēt "tu tagad esi mazs un vājš un dari šitā, un es esmu [ievietot vēlamo], un daru šitā". jo sevišķi atceroties, kā stāstīji, cik patīkami viņa izturējās slimnīcā pēc operācijas.