Lielos vilcienos es piekrītu, kaut arī, protams, ir situācijas, kur būt tik superiedvesmotam var būt kādu citu apbēdinoši, ja šim kādam citam negribas (vai viņš konkrētajā brīdī nespēj būt) iedvesmots, es to diezgan labi saprotu, kad man neko negribas un ir ļoti bēdīgi, diezgan krīt uz nerviem, kad blakus kāds sludina "vajag saņemties, viss ir iespējams, blāblā", jo cilvēkam kādreiz ir arī jāvar/jādrīkst būt skumjam un jānesaņemas, tas, ko es nesaprotu, ir kāpēc, piemēram, man izskatās, ka manu mammu stipri nomāc, ka pēdējā laikā es nevis guļu un esmu bēdīga, bet stāstu par lietām, ko grasos darīt, idejām, kā visu ko risināt utt, jo, man liekas, es taču viņu īpaši neiesaistu, ja viņa negrib piedalīties kaut kur/jebkur, bet man šķiet, ka sajūta ir "agrāk tu man tomēr patiki labā, kaut arī arī tad radīji daudz problēmu.