būšanai iedvesmotam jau nav vienmēr jānozīmē iedvesmas sludināšanu; man liekas, ka ir tikai pieklājīgi sekot līdzi tam, kā kaut kādas savu emõciju izpausmes ietekmē apkārtējos, un jāmeklē balanss, kā neapspiest sevi, bet arī nenomocīt citus. bet tasnutā, haha.

nez, par Tavu mammu izklausās, ka varbūt viņa vienkārši jūtas nedroši, jo saprot, ka Tavā dzīvē ir zaudējusi/nav ieguvusi kaut kādu ietekmi/lomu, kas viņai liktos ērta un situācijai "atbilstoša", kaut kādu iespēju izspēlēt "tu tagad esi mazs un vājš un dari šitā, un es esmu [ievietot vēlamo], un daru šitā". jo sevišķi atceroties, kā stāstīji, cik patīkami viņa izturējās slimnīcā pēc operācijas.