Jau pašā sākumā gribas pateikt "tikai, lūdzu, nesmejieties par mani, šī ir nopietna saruna" vai ko tādu. Nez kāpēc, liekas, ka tūliņ kāds iekomentēs, ka es esmu maziņa un man nav par šo visu jādomā. Bet man ir briesmīgi bail novecot. No vecuma vispār. Vienmēr ir bijis bail. Vienkārši agrāk es esmu bijusi ļoti depresīva, un man ir bijušas simtpiecdesmit aktuālākas problēmas un bailes, kas saistītas ar visādām tuvāk esošām lietām un norisēm par vecumu. Varētu šķist, ka es pēdējā laikā par daudz laika esmu pavadījusi slimnīcā, un tas mani ir sabiedējis (bet tā nav taisnība, šīs nav jaunas bailes, turklāt, slimnīcā, ņemot vērā, ka arī nokļūšana tur ir bijušas vienas no lielākajām manas dzīves bailēm, man klājās diezgan labi, es gan viena pati, gan ar ciemiņiem diezgan labi izklaidējos. Tā kā man nav bērnu, pēc kuru vecuma izdarīt kādus aprēķinus, teiksim, "kad viņi ies skolā, man būs tik un tik gadu", es mēdzu veidot sev pieejamas atskaites sistēmas, piemēram, reizēm domāju, ka, ja vien nenotiks nekas neparedzēts, un kāds no mums neies bojā kādā nelaimes gadījumā vai tamlīdzīgi, kad nomirs mans suns, man būs pluss/mīnuss trīsdesmit gadu, kas nozīmē, ka vecums būs gaidāms jau pēc dažām desmitgadēm, un man šī doma liekas šausmīga, briesmīga un nenormāli biedējoša. Jo, kamēr man ir tikai divdesmit un mazliet, es varu visas savas iracionālās bailes aizgaiņāt ar domu, ka man vēl ir salīdzinoši daudz laika. Un es pat nezinu, kāpēc man ir tik ļoti bail, man vairs nav tās mistiskās nojautas, ka dzīvei vajadzētu atnest kaut ko satraucošu un lielu līdz kādam noteiktam brīdim, un, ja tas nenotiek, tad tā ir milzu traģēdija, es no dzīves vairs nemaz tik daudz negaidu (tas ir gaidu vairāk nekā jebkad, bet tas nav pasīvs process, es arvien vairāk apzinos un jūtos tā, ka savu dzīvi un lielā mērā arī visu to lielo un nozīmīgo nosaku un veidoju es pati), un es sev ticu (laikam pirmoreiz dzīvē), es ticu, ka es varu kaut ko no savas dzīves izveidot. Dzīve vairs nav izplūdusi, pelēka un neskaidra laika masa, kas plešas priekšā un raisa lielākoties vienīgi izmisumu, kā ir bijis agrāk. Bet tāpat man ir briesmīgi bail. Jocīgi, jo man nav bail nomirt (pilnīgi nemaz, man ir bail tikai no sāpēm, un man negriētos, piemēram, tagad mirt, bet bail no pašas nāves man nav). Man ir bail no pakāpeniska novecošanas procesa, nezinu, kā lai tiek ar to galā. Es reizēm naktīs nevaru gulēt, jo man ir tik ļoti bail, kad domāju par novecošanu un vecumu, mani pārņem kaut kādas teju eksistenciālas šausmas.
Varbūt tāpēc, ka man īpaši nav gadījies sastapt sakarīgus vecus cilvēkus, kas būtu piemērs tam, ka vecums nav dzīves beigas. Visi veci cilvēki, ar kuriem man bijusi darīšana, pārsvarā ir bijuši nojūgušies, uzmācīgi un kašķīgi. Es tā negribu. Izskatīties slikti. Un dzīvot slikti. Un lai visi mani ienīst. (labi, šis izklausās tā, ka es esmu briesmonis, visticamāk, bet nav taču vērts izlikties, ka es tā nejūtos).
Vienīgā vecuma izpausme, kas man jebkad ir šķitusi pievilcīga, ir vecā, viedā vīra tēls mākslā. Dzīvē noteikti arī ir tādi cilvēki, es tikai viņus nepazīstu.
Man vēl ir ļoti daudz, uz ko tiekties, daudz visādu mēslu un riebīgu aizspriedumu, ko no sevis izravēt.
Un daudz baiļu, ko pārvarēt, cerams.