Bet vai tad ar metāla kūku lāpstiņu gribas? :)

Nē, nu man vispār ir bijis tikai viens posms dzīvē, kad man ir gribējies gatavot, pēc tā es vienkārši reizēm to daru un apmaisu ar to, kas ir pa rokai.

no vienas puses, es to Tīnas neapmierinātību mazliet varu saprast, jo mēdz būt tādas nepiedegošās pannas, kas pret šo ir ļoti cimperlīgas, tb, ja pat mazliet saskrāpē, tad sāk piedegt, un tāpēc it kā drošāk ir ar koka/plastmasas rīku, bet no otras puses, diezgan agresīvi jau jāmaisa, lai saskrāpētu, plus, tās "jūtīgās" pannas jau parasti arī tāpat nav ļoti dārgas un diezgan ātri savu laiku nokalpo, arī tad, ja ar tām apietas kā ar jēlu olu. bet, jā, tas vienpatīgai dzīvei ir lielākais labums, nav vajadzīgi nekādi kompromisi :D

Nē, nu skaidrs, ka viņas neapmierinātībai bija pamats, es jau neko nesaku, viņa gan satraucās par to lāpstiņu, jo panna jau tāpat bija sen saskrāpēta. man vienkārši viņas piekasīšanās par praktiskām lietām vienmēr likās nevietā, jo es lietas pazaudēju un sabojāju daudz retāk nekā viņa. Turklāt, mēs vairs nedraudzējamies, tā kā es varu izvērst savu netikumu runāt par cilvēkiem sliktu, tas man palīdz pārvarēt bēdas, man pat reizēm žēl, ka daži cilvēki neko sliktu man nav izdarījuši, jo tad es turpinu viņus mīlēt un justies izmisusi. Nē, nu labi, es parasti turpinu mīlēt arī tāpat, bet tad ar sajūtu “ej dirst, ja jau tev lāpsta svarīgāka, nekā es” :D Es, protams, mazliet pārspīlēju.

Man vienmēr gribas sadot pa galvu tiem, kuri manām pannām ar metālu pieskaras.
Plastmasas vai silikona lāpstiņas arī tev nepatīk?

Mana mamma arī ir gatava sadot pa galvu visiem, kas skrāpē viņas pannas, bet viņai arī ir normālas pannas un tās es ar metāliem neskrāpēju. Man vienkārši besī, ja man piesienas par tādām lietām, kamēr cilvēks pats tikmēr, piemēram, slauka izlijušu alu ar dvieli, kas paņemts no vannasistabas. Tb – viņa nav nekāds kārtības/tīrības/pareizības iemiesojums.

ahā, tāds "do as i say not as i do" variants, tad jau skaidrs, runa nemaz nav par lāpstiņu vai pannu, vai dvieli :D

nu ja.

tagad par šo domājot gan atcerējos, ka kaut kad par šo man aizrādīja filosofiju studējošie biedri - ka principā tas, ka cilvēks pats nerīkojas saskaņā ar kādu savu argumentu, nemaina argumenta patiesumu, un es līdz galam nepiekritu, jo man šķiet, ka ir atšķirība starp "labāk ir darīt tā" un "tev jādara tā", iespējams, ka no formālās loģikas viedokļa nav lielas starpības (vismaz tā man mēģināja iestāstīt), bet realitātē taču ir gan nozīme. man gan patiesībā liekas, arī tad, ja pats visu dara pareizi, nav nemaz tik daudz situāciju, kur, izmantojot to kā pamatojumu, var nosodīt kādu citu, kas tā nerīkojas, bet, iespējams, es kļūdos, un vairāk par to padomājot, domātu kaut kā citādāk.

Man pat tur negribas nekādā filosofiskumā iedziļināties, vienkārši, kad tev pārmet lietas, ko pats dara, tas reāli krīt uz nerviem.

Tik un tā pfff. Alus dvieli neglābjami nesabojā. Var izmazgāt un viss.

Tu domā viņa zin, ka tu kaut kā īpaši izvēlies, kurās pannās drīkst darboties ar metālu?

Ja kāds sapistu manu četrdesmitlatīgo pannu, un pēc tam attaisnotos, sakot, ka esot redzējis, ka es alu ar štrunta dvieli saslauku... pa galvu.

Man vienkārši ir draudzene, kura agrāk mēdza sapist manas lietas, jo viņai bija smagi pie dirsas, ka daži priekšmeti man ir svarīgi.
Viņai tolaik mamma pirka visu, kas šai ienāca prātā, un viņai nebija nekādas sajēgas, ka lietas maksā.

ai, es arī saprotu, kā tas no malas izklausās. Un ne jau par pannu ir stāsts.
Viņai par pannu bija vienalga, visas mūsu pannas bija tiešām jau sen sabojātas. Un ar dvieli, kas tikpat labi varētu būt jebkas cits, es gribēju pateikt, ka viņa pati darīja ļoti daudz nejēdzīgu lietu (par svešu lietu sabojāšanu vai pazaudēšanu man nemaz negribas sākt domāt), bet tad viņai uznāca tādi "kārtības" mirkļi, kad sākās moralizēšana un pārmetumi. Un man tas vienmēr likās ļoti negodīgi.

Laikam viņai vajag būt saimniecei.
Tāpēc kārtība ir svarīga, kad viņai to gribas, bet nav svarīga, kad ne.