Nē, nu skaidrs, ka viņas neapmierinātībai bija pamats, es jau neko nesaku, viņa gan satraucās par to lāpstiņu, jo panna jau tāpat bija sen saskrāpēta. man vienkārši viņas piekasīšanās par praktiskām lietām vienmēr likās nevietā, jo es lietas pazaudēju un sabojāju daudz retāk nekā viņa. Turklāt, mēs vairs nedraudzējamies, tā kā es varu izvērst savu netikumu runāt par cilvēkiem sliktu, tas man palīdz pārvarēt bēdas, man pat reizēm žēl, ka daži cilvēki neko sliktu man nav izdarījuši, jo tad es turpinu viņus mīlēt un justies izmisusi. Nē, nu labi, es parasti turpinu mīlēt arī tāpat, bet tad ar sajūtu “ej dirst, ja jau tev lāpsta svarīgāka, nekā es” :D Es, protams, mazliet pārspīlēju.