11 June 2013 @ 01:58 pm
 
Tiešām, šitāda huiņa sāk nākt prātā no tā, ka ir pārāk daudz brīva laika. Es tikko sāku apcerēt to, vai es sevi jebkad sākšu uztvert kā pieaugušu cilvēku. Un es te nedomāju to, ka to, vai mēs esam pieauguši vai nē, nosaka rīcības, spēja pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību, un tam laikam ar gadiem nav daudz saistības. Es domāju to sajūtu, ka tad, kad tu esi mazs, tu skaidri jūti atšķirību starp sevi un pieaugušajiem, un es domāju, vai no tā bērna skatupinkta es jebkad nonākšu sajūtā “tagad es esmu tas pieaugušais”. Kad tu esi mazs, tad taču liekas, ka pieaugušie ir pavisam citādi cilvēki, nekā tu, dažkārt, ka daudz saprātīgāki nekā tu, citkārt, ka dumjāki, bet citādi, tu skaidri jūti, ka, lai būtu par pieaugušo, ir jājūtas kaut kā pavisam atšķirīgi, it kā ir jābūt kādam citam. Un es nejūtos esam tas kāds cits. Un tam tiešām nav nekāda sakara ar lietām, kas it kā pierāda vai noliedz, ka tu esi izaudzis liels, nu, tur varēt tikt galā ar savu dzīvi un tamlīdzīgi, brīžos, kad es to varu, man ir sajūta, ka, ja man viskautkas nebūtu traucējis, es to mierīgi būtu varējusi arī pirms pieciem gadiem, es pat domāju, ka skaidrības par to, ko es gribu, un rīcībspējas man tolaik bija daudz vairāk, nekā šobrīd. Un visādas lietas mainās, un es it kā kļūstu par citu cilvēku, es izaugu, un tas ir skaidri jūtams. Bet es tāpat jūtos esam tas pats bērns. Un savus draugus es nespēju izjust kā pieaugušos, jo es taču viņus sākotnēji neesmu pazinusi kā tādus. Un tāpat man joprojām ir cilvēki, uz kuriem es skatos, un domāju, ka tie gan ir pieaugušie, bieži vien tādi, kuri manā skatījumā neko daudz vairāk par bērnu nav sapratuši. Un es nesaprotu, kas viņus manā skatījumā padara par pieaugušajiem. Man gribas saprst, vai cilvēks kādā brīdī nonāk līdz skaidrai apjausmai “tagad es esmu tas cits cilvēks – pieaugušais”.
 
 
( Post a new comment )
pelnufeja[info]pelnufeja on June 11th, 2013 - 03:18 pm
Jā, es šo ļoti saprotu. Man bija tā pati sajūta, kad sarunājos ar vecāko no pieskatāmajām meitenēm, viss tas, ko te apraksti. Bet tomēr, tas ir kaut kā citādi, es jūtos tos pieaugušo kontekstus ieguvusi, līdz galam par pieaugušo nekļuvusi. Mani gandrīz pārliecināja, ka esmu pieaugušais, tas, ka redzēju, ka par savām mazajām meitenēm es spēju rūpēties, un tomēr nekad nepazuda tā sajūta, ka kaut kādā ziņās mūsu saiknes atslēga ir tāda, ka es arī esmu tāds pats bērns, tikai šī ir situācija, kurā man ir jābūt "pieaugušajam", tā drīzāk ir mana loma, nevis es tiešām esmu.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]imago_dei on June 11th, 2013 - 03:33 pm
Tas gan, man arī daļēji tā šķiet kā loma, kā kaut kas tāds, kas ir procesā, nevis kaut kāda "pabeigta, gatava identitāte", varbūt tas tā daļēji tāpēc, ka bērnībā bija ilūzija, ka pieaugušie ir gluži kā dievi, kam viss ir skaidrs, bet ar laiku saproti, ka tā nebūt nav un ka viss nepārtraukti ir darbībā, visu laiku jāturpina apgūt, visu laiku jāmācās.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on June 11th, 2013 - 03:41 pm
Es nezinu, vai tā ir, bet pēc šī sanāk, ka par pieaugušajiem es uzskatu tos cilvēkus, kuri vairs "nekļūst par pieaugušajiem" vai, cerams, ir pārstājuši kļūt uz laiku.
(Reply) (Parent) (Link)