Jā, es šo ļoti saprotu. Man bija tā pati sajūta, kad sarunājos ar vecāko no pieskatāmajām meitenēm, viss tas, ko te apraksti. Bet tomēr, tas ir kaut kā citādi, es jūtos tos pieaugušo kontekstus ieguvusi, līdz galam par pieaugušo nekļuvusi. Mani gandrīz pārliecināja, ka esmu pieaugušais, tas, ka redzēju, ka par savām mazajām meitenēm es spēju rūpēties, un tomēr nekad nepazuda tā sajūta, ka kaut kādā ziņās mūsu saiknes atslēga ir tāda, ka es arī esmu tāds pats bērns, tikai šī ir situācija, kurā man ir jābūt "pieaugušajam", tā drīzāk ir mana loma, nevis es tiešām esmu.