17 September 2018 @ 12:03 am
 
Tā ir, brīvība ir grūta un neērta, un nereti vientuļa. Bet melošana sev vai iekšējas nāves sajūta ir daudz mokošākas.
Domāju, piemēram, par to, kā tas ir, ka es pieņemu lēmumu aiziet no feministiska projekta, kura idejai es it kā ļoti ticu, bet par kuru man ilgstoši nemaksā un kura ietvaros man nāktos upurēt savu profesionālo un personisko integritāti, un izlemju darīt kaut ko it kā pilnīgi neracionālu. Lai gan atkarīgs droši vien no tā, kā definē racionalitāti. Un, kā jau kāda cibiņa te bija trāpīgi formulējusi, ja cilvēks dzīvē nedara to, ko viņš patiešām grib darīt, nav nekāda iemesla neiet un tūlīt pat nepakārties. Turklāt iespēju darīt to, ko grib, dzīvē nemaz nav tik daudz, un tās neizmantot šķiet muļķīgi. Un es to cilpu ap kaklu sāku just diezgan ātri, ja daru kaut ko, kas "man nav jādara".
Ir joprojām diezgan skaļa un klātesoša aizvainota mazas meitenes balss, kas činkst, ka tas ir tik negodīgi, ka es mūžigi pamanos sapīties ar cilvēkiem, kuri mani neciena. Bet, skaidrs, ka tur ir arī otra puse - es pati pret sevi mēdzu izturēties veidos, kas nekādi nav nosaucami par cieņpilniem (un līdz ar to diemžēl noteikti es tā izturos arī pret citiem, jo citādi jau šajā universā nav iespējams). Vēl ir trešā puse: kā tad es varu iemācīties pret sevi un citiem izturēties cieņpilnos veidos, ja es neesmu tos diez ko daudz redzējusi? Un tas tiešām šķiet negodīgi. Kā es varu zināt, kā ir pareizi, ja es māku tikai nepareizi?
Droši vien atliek tikai mēģināt un pamazām intuitīvi taustīties pretī veselīgākiem, mazāk destruktīviem scenārijiem. Es to jau daru. Bet tas ir lēnām un ilgi.
Un laikam, ja tagad izslēdzam tādus ārējus un prozaiskus iemeslus, kas gan arī ir ļoti būtiski, tad tā lieta, kas man ir visvairāk traucējusi iet tajā, ko es gribu, virzienā, ir kauns. Kauns par visādām stulbām rīcībām un izvēlēm, neapdomību. Kauns par to, ka es esmu dumja. Ka es uzticos cilvēkiem, kuri to nav pelnījuši. Kauns par to, ka es neprotu un man nesanāk lietas. Kauns par to, ka es nespēju realizēt citu gaidas. Ka es nespēju realizēt pati savas gaidas. Ka es esmu kļūdījusies. Ka es esmu neglīta. Ka citi cilvēki ir labāki par mani. Utt. utml. No kauna izaug visaptverošā pārliecība, ka citi mani slepeni (vai reizēm pavisam atklāti) apsmej un ienīst. Ar to kaunu ir tik mežonīgi grūti dzīvot. Un kauns likumsakarīgi gandrīz vienmēr noved pie jaunām rīcībām, izvēlēm un apstākļu sakritībām (?), kas liek just arvien lielāku kaunu. Es reizēm gandrīz fiziski nevaru paelpot no tā, cik ļoti man ir par sevi kauns.
Es īsti nemāku nosaukt vārdā tos mazos solīšus, kas pavisam lēni un pamazām ved no briesmīgā kauna ārā. Varbūt tie ir zemākie punkti. Varbūt tā ir apzināta izvēle. Varbūt nejaušība. Es nezinu. Visticamāk, viss kopā.
Šis joprojām ir ļoti, ļoti trausls punkts, kurā būt. Un man joprojām ir tāda sajūta, it kā kāds iekšējā audumā būtu izplēsis milzīgu caurumu. Varbūt es pati? Un man tagad ir ar to plīsumu jādzīvo. Varbūt vienmēr būs.
Bet punktā, kurā es atrodos tagad, es spēju elpot. Un es speru soļus tajā virzienā prom no izvēļu izdarīšanas, lietu teikšanas/neteikšanas, jo bail vai kauns. Un es zinu, ka būs kritieni atpakaļ. Un tumsa. Un visādas grūtas lietas. Un daudz sāpju. Ja no kauna vēl varbūt kaut kādā nākotnes punktā šķiet kaut cik ticami, ka varbūt varētu atbrīvoties, tad no sāpēm diez vai. Jo dzīve tāda ir, īpaši, ja ir tik plāna āda. Bet dzīvi taču var uztvert kā sasodītu lauka pētījumu. Atceroties gan kādu akad. avotu, ko pēdējā laikā daudz citē dažādi cilvēki, dzīve ir tāds lauka darbs, kas salauž sirdi. Bet lai jau, citādi vēl var gadīties, ka vienu dienu nāksies attapties, ka esi kļuvis par briesmoni, kas neko nespēj just.
 
 
( Post a new comment )
dzīvsudrablapsa[info]iive on September 17th, 2018 - 10:22 am
Pai. Tev nav jākaunās ne par ko. Es pirms pāris naktīm izmisuma brīdī piezvanīju uz krīzes centru, un norunāju pusotru stundu, par to, kā es jūtos slikti par nespēju tikt galā ar savām emocijām kādā jautājumā (man bija panikas lēkmes u.tml.). Es teicu, ka es gribētu, lai man tā nav jājūtas, ka man ir kauns, ka es tā jūtos, un tad konsultante vaicāja: "Vai tu gribētu būt ērta citiem?". Un sapratu – tiešām, es jau nekaunos par savām emocijām, es kaunos par to, ka līdz ar tām neesmu ērta. Tas nāca kā atvieglojums tajā, ka manas jūtas nav nepareizas, es neesmu nepareiza. To kaunu veido nespēja izpatikt kaut kādām īstām vai iedomātām ekspektācijām, kurām nafig nav jāizpatīk. (Protams, ir arī citi apstākļi, kas izraisa kauna sajūtu, bet šo man bija svarīgi formulēt un paturēt prātā.)
(Reply) (Thread) (Link)
pelnufeja: debesis[info]pelnufeja on September 17th, 2018 - 12:50 pm
Paldies.
Nu, ir jau gan lietas, par kurām justies slikti ir pavisam adekvāti. Bet jautājums, jā, vai kauns ir tā sajūta, kas jebkādā veidā var palīdzēt.

Lūk, es nekad neesmu gribējusi būt visiem ērta, un īstenībā es to vienkārši nemāku. Bet, es jau par šo esmu drusciņ rakstījusi, tas, kas pēdējā laikā ir aktuāli, ir nonākšana situācijās, kur, novelkot robežas vai izvēloties darīt tā, kā es gribu darīt, sanāk būt neērtai cilvēkiem, kuri man patīk vai pat ir ļoti svarīgi. Un tas ir daudz, daudz grūtāk, nekā pateikt kaut kādiem cilvēkiem, kurus priekš sevis definē kā "svešus", ka viņi dara huiņu. Bet ar svarīgākiem cilvēkiem ir tās milzīgās, instinktīvās bailes, ka, ja es novilkšu robežas, mani atstums un novērsīsies. Un gadās, ka tā arī notiek. Bet tā ir tā izvēle, ko es augstāk aprakstu.

Jā, un ir kaut kāda kaulu smadzenēs eksistējoša sajūta, ka vispār gribēt kaut kādas lietas un tostarp gribēt, lai cilvēki pret tevi izturas kaut kādos noteiktos veidos, jau pēc būtības ir nepareizi, tātad - apkaunojoši. Tipa, ja es būtu pelnījusi labāku attieksmi, es to saņemtu. Nu, un viss šitas.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja: debesis[info]pelnufeja on September 17th, 2018 - 12:52 pm
Izklausās, ka Tev ar krīzes centra darbinieci bijusi sakarīga saruna. Es esmu daudzkārt kaut kādos izmisuma brīžos gribējusi viņiem zvanīt, bet nekad neesmu varējusi saņemties. Jo man ir bail runāt pa telefonu.

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
dzīvsudrablapsa[info]iive on September 17th, 2018 - 02:37 pm
Tas, ko viņi pārsvarā šajā sarunā dara, ir vienkārši spoguļo Tavu teikto un komentē notiekošo, ļaujot to validēt. "Es esmu satraukta". "Es dzirdu, ka jūs esat satraukta." /Satraukti elpo/ "Es dzirdu, ka jūs satraukti elpojat." (Nu, stipri vienkāršojot). Tev nav jāuztur saruna, viņi neko neprasa, pati izvēlies, ko un cik daudz runāt. Brīžiem var arī klusēt klausulē un nopūsties, zinot, ka otrā galā kāds ir.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja: debesis[info]pelnufeja on September 17th, 2018 - 02:42 pm
Šitais klātbūtnes efekts vispār mēdz būt ļoti mierinošs, tipa "vai tu vari man vienkārši pasēdēt blakus, un mēs varam neko nerunāt", bet es nezinu, vai tas strādātu ar svešiem cilvēkiem. Un vēl telefonā, brr.
(Reply) (Parent) (Link)
dzīvsudrablapsa[info]iive on September 17th, 2018 - 02:40 pm
Mhm. Bet kaut kādā ziņā, tās robežas nenovelkot, jau mēs tāpat neesam kopā ar šiem tuvajiem cilvēkiem, jo mēs neesam autentiskas sevis versijas. (Man arī tas šobrīd ir ļoti aktuāli, un es brīžiem pat neredzu, nesaprotu, kā te kāda robeža būtu velkama, liekas, ka tam trūkst mentālās telpas.)
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja: debesis[info]pelnufeja on September 17th, 2018 - 02:52 pm
Precīzi. Tieši tā sajūta, ka es it kā varētu saņemties un paspert otram solīti pretī. Bet te ir jānošķir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Kad tas ir par rīcību/vienošanos/iešanu uz kompromisu, jo tās ir ārējas lietas, un, kad tas ir par to, ka, darot kaut ko, es vairs neesmu es, jo tas nav par rīcību, bet par to, kāds cilvēks es esmu. Un tad tas nav solītis petī otram, tas ir solītis prom no sevis un vienlaikus arī no godīgām, autentiskām attiecībām/saskarsmes.

Un pirmajā gadījumā savukārt jautājums par samērīgumu un abpusēju iesaisti tajā, lai atrastu kompromisu.
(Reply) (Parent) (Link)