Pai. Tev nav jākaunās ne par ko. Es pirms pāris naktīm izmisuma brīdī piezvanīju uz krīzes centru, un norunāju pusotru stundu, par to, kā es jūtos slikti par nespēju tikt galā ar savām emocijām kādā jautājumā (man bija panikas lēkmes u.tml.). Es teicu, ka es gribētu, lai man tā nav jājūtas, ka man ir kauns, ka es tā jūtos, un tad konsultante vaicāja: "Vai tu gribētu būt ērta citiem?". Un sapratu – tiešām, es jau nekaunos par savām emocijām, es kaunos par to, ka līdz ar tām neesmu ērta. Tas nāca kā atvieglojums tajā, ka manas jūtas nav nepareizas, es neesmu nepareiza. To kaunu veido nespēja izpatikt kaut kādām īstām vai iedomātām ekspektācijām, kurām nafig nav jāizpatīk. (Protams, ir arī citi apstākļi, kas izraisa kauna sajūtu, bet šo man bija svarīgi formulēt un paturēt prātā.)