Paldies.
Nu, ir jau gan lietas, par kurām justies slikti ir pavisam adekvāti. Bet jautājums, jā, vai kauns ir tā sajūta, kas jebkādā veidā var palīdzēt.

Lūk, es nekad neesmu gribējusi būt visiem ērta, un īstenībā es to vienkārši nemāku. Bet, es jau par šo esmu drusciņ rakstījusi, tas, kas pēdējā laikā ir aktuāli, ir nonākšana situācijās, kur, novelkot robežas vai izvēloties darīt tā, kā es gribu darīt, sanāk būt neērtai cilvēkiem, kuri man patīk vai pat ir ļoti svarīgi. Un tas ir daudz, daudz grūtāk, nekā pateikt kaut kādiem cilvēkiem, kurus priekš sevis definē kā "svešus", ka viņi dara huiņu. Bet ar svarīgākiem cilvēkiem ir tās milzīgās, instinktīvās bailes, ka, ja es novilkšu robežas, mani atstums un novērsīsies. Un gadās, ka tā arī notiek. Bet tā ir tā izvēle, ko es augstāk aprakstu.

Jā, un ir kaut kāda kaulu smadzenēs eksistējoša sajūta, ka vispār gribēt kaut kādas lietas un tostarp gribēt, lai cilvēki pret tevi izturas kaut kādos noteiktos veidos, jau pēc būtības ir nepareizi, tātad - apkaunojoši. Tipa, ja es būtu pelnījusi labāku attieksmi, es to saņemtu. Nu, un viss šitas.