Precīzi. Tieši tā sajūta, ka es it kā varētu saņemties un paspert otram solīti pretī. Bet te ir jānošķir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Kad tas ir par rīcību/vienošanos/iešanu uz kompromisu, jo tās ir ārējas lietas, un, kad tas ir par to, ka, darot kaut ko, es vairs neesmu es, jo tas nav par rīcību, bet par to, kāds cilvēks es esmu. Un tad tas nav solītis petī otram, tas ir solītis prom no sevis un vienlaikus arī no godīgām, autentiskām attiecībām/saskarsmes.

Un pirmajā gadījumā savukārt jautājums par samērīgumu un abpusēju iesaisti tajā, lai atrastu kompromisu.