Jocīgi, ka man tas nekad agrāk nebija ienācis prātā - vakar skatoties kādu videosižetu par partnerattiecību likumu, kurā tika arguementēts, ka likumiski būtu vērts atrisināt arī tādas situācijas, kas saistītas ar kopīgām mājasaimniecībām, ne tikai romantiskām attiecībām, nu, piemēram, divu pensionmāru, kuri dzīvo kopā, jo tā ir vieglāk, situāciju, es pēkšņi sāku domāt, ka iespējams ne pārāk sakarīgā attieksme, kāda sabiedrībā ir pret veciem cilvēkiem, un nenormālās bailes (runāju tieši par sevi) no vecuma kaut kādā mērā varētu būt saistītas arī ar to, kādus vārdus mēs izvēlamies, runājot par veciem cilvēkiem, tie labākajā gadījumā ir pensionāri, bet ļoti bieži vienkārši tantiņas, opji, veči utt.
Tas rada tādu sajūtu, it kā cilvēki novecojot zaudētu savu identitāti un cilvēcīgumu, kļūstot par kaut kādiem radījumiem vai vismaz cilvēkiem, kurus pietiekami precīzi definē viņu sociālais statuss.

Un, man šķiet, ka mums tā "vecu cilvēku cienīšana" tomēr ir viens no daudzajiem dubultstandartiem, jo, jā, mēs, protamas, tiekam iemācīti, ka vecākus cilvēkus ir jāciena, jāpalaiž apsēsties utt., bet cik no mums tiešām ar prieku ar viņiem kontaktējas? (jā, un es zinu, ka ir cilvēki, kuri kontaktējas ar prieku, bet man jau vispār ir veicies pazīt visādus neparastus cilvēkus), bet lielākoties cilvēki tomēr runā par pienākumu, nevis vēlēšanos kontaktēties. Un es nekādā ziņā neierosinu, ka pienākums būtu nesvarīgs, es tikai gribu teikt, ka man kaut kas pašā idejā, ka vecumā dzīve, kurā cilvēks joprojām var būt interesanta sabiedrība gan pats sev, gan citiem, beidzas, liekas nepareizs. Respektīvi, ja izrādītos, ka tai nav jābeidzas, man pastāvētu iespēja atbrīvoties no vēl vienām izmisīgām bailēm, no kurām es nekādi nespēju tikt vaļā.

Un varbūt tieši tas man patiesībā arī liekas tik biedējošs - nevis ķermeņa novecošana, kā man vienmēr ir šķitis, bet sajūta, ka tad tu kļūsi par to bezsseju un bezvārdu masu, kurā tam, kas tu esi, vairs nav nekādas nozīmes, un cilvēki, kuri ir jaunāki par tevi, pavada ar tevi laiku tikai aiz laipnības, žēluma vai pienākum apziņas (kas mani laikam principā ļoti biedē).

Un vēl es pēdējā laikā, par vecumu sarunājoties ar dažādiem civlēkiem, sāku domāt, ka varbūt tiešām ir tā, ka daudzas rakstura iezīmes, kuras maums nepatīk un šķiet aizkaitinošas, mēs norakstām uz vecumu arī tad, kad tām ar vecumu nemaz nav tik lielas saistības, nu, jo cilvēkiem visos vecumposmos mēdz piemist stipri aizkaitinošas īpašības, bet, ja civlēks ir vecs, tad var par to visu justies no sērijas "tas taču nav jāuztver nopietni, to vajag tikai pieciest, jo cilvēks jau vairs nav īsti pie pilna prāta".

Un kaut kādā ziņā, manuprāt, te ir tā pati superslidenā virve, kas, komunicējot ar cilvēkiem, kuri ir slimi: ir tik grūti zināt, kurā brīdī cilvēks rīkojas neadekvāti tāpēc, ka viņš tiešām jūtas briesmīgi vai vienkārši nav "īsti kontaktā" ar realitāti un kurā brīdī notiek apzināta vai neapzināta manipulēšana, un principā būtu pilnīgi ok pateikt "zini, tu izturies nejauki, un es ļoti priecātos, ja tu šādi vairs nedarītu tāpēc un tāpēc..."

Laikam jau aktuālais jautājums šajā visā ir, kā, ja man izdotos tik ilgi nodzīvot, citplanētiešu nenolaupūtai un citu katastrofu neskartai, kļūt par sakarīgu, vecu cilvēku, kurš citiem patīk.