tas nav it nekas.
varbūt taisnība ir cilvēkiem, kas sūta mani pie psihologiem. varbūt, ka es tik tiešām esmu pārāk vientuļa sevī un ar sevi, ka lieku nepareizos akcentus. ka neesmu īpaši līdzsvarota un kas tur vēl (sarakstu droši vien varētu turpināt). bet. kas no tā mainās? pasaulē ir pietiekoši daudz sajukušu cilvēku. un man tikai prieks, ja man ir reāla iespēja viņiem pievienoties nākotnē (kas zin, cik tālā). man it nekas nav pret to. bet
arstus es nemīlu. un rakāšanos sevī no citu puses. arī nemīlu. tapēc. es labāk lēnām jukšu prātā savā gaitā. nevis ļaušu kādam palīdzēt pielāgot sevi tam, ko kāds tā vispārpieņemtības dēļ uzskata par normālu un pareizu esam.

un.. patiesībā. es nedaudz ceru (pat ja īsti neapzinos, ko tas nozīmē) ka mani izdzēsīs. pa īstam. galīgi. bez atgriešanās iespējas. man vai zinies šī iespēja esot lielāka nekā daudziem. tad jau labi.

es šķiet praksē esmu sākusi saprast un pieņemt ka savus pārdzīvojumus labāk turēt pie sevīm. pat sakot kaut ko tas izklausās kaut kā.. neīsti.. nedabiski.. it kā no malas. ta nekas. labi. es vienkārši neļauju justies sev tādēļ slikti. un vai ziniet? sanāk.