bez pofigisma nesanāk iztikt arī man. varbūt tā ir visiem. tās milzīgās pretrunas. manī kopā "dzīvo" pilnīgi pretējas tieksmes, īpašības utt. bet stāsta jau ka cilvēks ir pretrunīga būtne. 'man patīk ļauties. stihijiskai kustībai, kas kaut kādā ziņā esmu es. savām vēlmem (kamēr to varu atļauties), emocijām. taču laikam tikai ja tās emocijas ir paviršas. sanāk kaut kāda kārtaina kūka. un emocijas ir pa virsu. dziļāk nonāk krietni krietni mazāk. un to pārdzīvojums pārsvarā notiek apslēpti.

vispār šito komentu rakstot jūtos zināmā mēr ā muļķīgi. nesanāk izklāstīt.