nezinu.. cilvēki ir dažādi. un pirmajā reizē kad es braucu.. es braucu ar ķaut kādu.. ne cerību.. ne priekšnojautu.. bet likās, ka būs labi. un tad pirmais bija drausmīgā nekārtība par kuru biju paspējusi aizmirst. un sīkā kas mani ieraudzījusi pēc 2 nedēļām nevis sasveicinājās bet sāka ruji braukt virsū un bļaut. nez. šoreiz ejot uz mājām man bija krietni smagāk. nezinu. neko nezinu. es ar prātu saprotu, ka diezin vai tās ilgi vēl būs manas mājas. un es lai gan sajūtu to kā mājas.. vēl sajūtu.. vieglāk tomēr ir ārpus. nezinu.