Palasīju Šaoliņas mācību un izsecināju-nepieķeries lietām! Pēc traģēdijas gribētos nepieķerties Cilvēkam, bet tas nav iespējams.(ar lielo burtu,jo nav runa pat par kādu konkrētu)

Šī nedēļa kopš pagājušās piektdienas ir pilna ar smagām sajūtām-tīri fiziski sažņaudzās sirds..likās,ka tomēr atradīsies kāds dzīvs,bet nekā..ļoti skumji. Nevarēju nosēdēt mājās un devos uz Rīgu,uz Zolitūdi..lija stiprs lietus,tiešām likās,ka arī debesis raud. Noliku svecīti,maxima stāvēja kā rēgs-ilgi nekavējos..pastāvēju kādu minūti.. Cilvēki tik nāca un nāca..man bija fotoaparāts,bet nebildēju.
Trīs dienas bijām,visa tauta,vienoti sērās..es sekoju līdzi arī twiterī.. vakar bija koncerts cietušo atbalstam.

Šodien zvanīja Līga-arī Īrijā visi jūt līdz.

Drīz trīs mēneši kopš nepīpēju,mēnesis bez datora..mēģinu kko lasīt-biju bibliotēkā,paņēmu tolteku gudrību grāmatu,bet man vēl stāv Kikī šaoliņas mācība un Inesas taisni viših mirov.

Gribēt mīlēt,bet visvairāk mīļot visus,kas dārgi ir mana vēlme. Esmu ievērojusi,ka manī nav emociju. Nezinu kāpēc. Esmu tāda kā vēsā.sāpīgi dzirdēt par trešo personu,kas ir starp mani un tevi,bet tava meita to nesaprot un nesapratīs lįdz nepateiksi par mums. Es slēpju savas izjūtas,jūtas.Taču ja nav ko teikt,tad nav. Ja nejūti-es nenosodu un negaidu,ka varētu viss būt savādāk! Priecājos par mirkļiem,ko velti man un ļaujos dzīvei ritēt savu gaitu..man bail,ka tu šo visu uzzinātu,ka pasmietos vien. Taču nedomā-es Tevi ļott mīlu un cienu..bet baidos par to,ka pa īstam nepazīstu. Lūk tā.

Divas dienas manā dzīvē ar Taviem mīļajiem..nav gluži būt blakus Tev,bet es nesūdzos,jo zinu,reiz Tu būsi atkal te.cerams,ka būs iespēja palikt divatā-tikai Tu un es! Taču,ja arī tam nav lemts piepildīties-ja Tu baidies,protams netuvošos..tad Dievs nebūs lēmis tā notikt

Ļott,ļoti priecīga,ka Tu man sūti sirsniņas un vēlies tikties. Esmu Tavā dzīvē ieminusi taciņu,ka nevari par mani nedomāt,pat,ja gribētu. Man nav doma vnk iegüt tevi,bet paturēt sirdī mūžam,lai arī kādi šķēršļi būtu ceļā,lai arī cik ilgs laiks būtu jāpavada,lai būtu beidzot kopā:-)

esmu tikai Tava. Tu to nezini,bet varbūt nojaut..negribētos,ka uzzini,lai arī cik dīvaini tas nebūtu. es zinu,ka Tu esi visas manas dzīves mīlestība,bet es nebūšu ar Tevi,jo Tu nebūtu laimīga,vismaz ne šajā miestā..man gribētos,lai Tu staro no laimes,tāpēc vienmēr teicu-Tev vajag kādu atrast,kā dēļ..Tu skriesi pāri jūrai,pār kalniem. es sevi zemu vērtēju? varbūt,bet sev tikai laimi vēlēt būtu egoistiski un nepareizi,jo vienreiz jau tas notika. Tu drošvien vīlies vai arī gribēji ko jaunu,nebijušu savā dzīvē...tas arī notika. taču es nedrīkstu Tevi tā nomocīt,saulīt. Tu man ļauj Tevi tā saukt,bet zinu,ka reāli tas ir tikai draugu būšanas pēc. kaut tāpēc vien,kaut mirkļu dēļ,ko pavadu Tavā sabiedrībā,tas jau ir daudz...un tagad Tu klusē,kaut vakar vēl runājies...zinu-Tevi vajag likt mierā un es centīšos neuzmākties ar savām vēlmēm,līdz Tu pati nevēlēsies pretim nākt.

Tu esi pati labākā-Tev tam jānotic! Vispār bez ticības mēs kļūstam vāji,neaizsargāti.Bez pašiedvesmas nevar pat soli spert. Bez citu atbalsta soļi nav raiti un droši,tikai likti pie zemes.

Zinu,ka Tev dažbrīd trūkst manas dunkas,kas pabīda,atbalsta...ja kritienu,tad vismaz pareizajā virzienā. Piedod,ka nevaru Tavu mērķi piepildīt-Tev tas ceļš ejams pašai,bet,ja tiešām no manis atkarīgs,tad ņem ,ņem no manis,ko vien varu piedāvāt!

Man jau pašai vajadzīga tā dunka un es to dabūju...zinu Tev nav mātes un es Tev nevaru viņu aizstāt,par to jūtos mazliet vainīga..
Kad redzu Tavu bēdīgo seju tagad,tad nožēloju savus vārdus,kad teicu,ka Tev jau tur tīri jautri..ar Līgu. Zinu,ka tikai draugu smaids var Tevi izārstēt un došanās ārpus mājas.Es negribu Tev to aizliegt.Esi laimīga pati par sevi,tad arī man būs tā priecīgāk...tā kā man pietrūkst prieka hormona,tad es sadrūmusi bez redzama iemesla,jo viss jau man ir.Jā,es pati nesaprotu to,kāpēc tā,bet ko darīt?!neko jau.

bez viņas es smoku nost,neklab taustiņi un nedarās lietas...man nevajag viņas ķermeni,bet dvēseli -atklātu,gaišu,pozitīvu.vai tā ir mīlestība? es negaidu ,lai man dod ko atpakaļ,es vienkārši esmu līdzās bēdās un priekos un tomēr neesmu. man nav vairs svarīgi sagaidīt ko no viņas,es saņemu pietiekoši,jo mēs visu jau esam izrunājušas.mēs paliekam draugi.ne tādi,kas paiet garām ,nesasveicinoties,ne tādi,kas naidā dzīvo,ne tādi,kas atstāj rētas,ne tādi,kurus var aizmirst un par kuru nedomāt.

viss ir Dieva rokās!

šobrīd reibstu nost no zālēm un domāju par lietām,kas mani sakaitināja vakar..man vnk likās,ka sadusmoties man bija iemesls,tādēļ laidu vaļā grožus un bauroju,bet patīkami zināt,ka Tev tas ir pagājis garām,tā teikt esi ieturējusi distanci un neņēmusi galvā daudz...savādāk būtu gāganu kari.Taču tas nenozīmē,ka mani var ignorēt un apbižot. :):P
Tu man sarakstīji veselu stāstu par to cik ļott dievini mani.patīkami apzināties,ka ir uz pasaules kāds,kuram bez manis ir auksti,dziesmu atkārtojot.. es Tevi ar no visas sirds-mīļoju,bučoju un mīlu!..

abas ar Tīni gaidam rītu,kas nesīs rītdienu....mazliet parediģēšu bildes,rakstus un tad jau...jāatstāj arī ko rītdienā padarīt.
sniedziņš bija burvīgs...aiz stikla sēdēju un domāju par to,ka interesanti ir tā asociēties ar Tevi
(vārdnīcā tāda vārda nav,bet nozīmē-tāds salīdzinājums ar Tevi)

reiz jutu šo...man bij iedvesma. priecājos,ka to esmu pĀRdzīvojusi.jeb nav jau slikti,ka piedzīvojusi.

Baltās lapu lūpas….
Saplūstu ar papīra lapu. Nē,es baigi pūkainais dadzīc’ ar lūpu rajonu skūpstot atmiņu lapas,bet vēl vairāk paverot tās, lai saruna. Sūrst no bezvārda,no tukšuma tajās,jo pārklāja no Medus lūpām un pielipa pie manām un manī ļoti salipis viss. Viņa patvērās no citu manās rokās ,domās un galvenais sirdi atrada,kas dzird .
Laikam tā jau ir sen-es aizmirsusi laiku skaitīt.

Lai paliek kaut kas aiz šīm aizvērtām,ko apglabāt sevī un neglābt no kliedziena...
Tikai tā varētu pateikt:"Lūdzu ,nerunā ar mani!",bet klusēju ,jo tas nepiedodami ir pretrunā.
No manis laime griestos ceļ,bet man paliek paši griesti atkal un vēl.


Mazliet sabojātā plate kaut vai ar švīkstoņu un arī uz lapām palīdz neaiziet.Atkal rakstu:”Paliec!”
Paskaties, kā mēs piestāvam viena otrai-tas aristokrātiskais baltums!Tev taču ir acis,vai ne?
Es mīlu ar ausīm visvairāk un sajūtām.Pietrūkst redzēt pukstus.Kā lapas baltumu nejūtu ,neredzu -it kā tajā nebūtu nekā,pirms tas nesāk pārvērsties par ziloņizmēra blāķiem ar jocīgiem ķeburiem un enģeļsmaidiem,dvēseļu saraudātiem mīkstajiem spilveniem.
Grūti parādīt,jo izpaužos kā mīlu pati.Nemācēji arī-es sapratu.
Sūrst no bezsejas,no tukšuma šajās ierobežojošajās malās.Tās uzrunāja saķēpāt un te arī nekā nav.

************


Es sarakstīju vienkāršas rindas,bez robežām un tomēr tās bija bez domām runāties.
Radās labākā no pasakām par miljons gadiem zem saules un tūkstots naktīm uz mēness,bet es apklusu .Pārstāju rakstīt par neaprakstāmo un klabināt .Lai sāk labāk padoties vienkārši klausīties un nolasīt no lūpām saldumu,lai kārdina bez vārdiem.Patrenējos ar saldējumu un tā visu laiku un tas man lika smaidīt par nekur nerakstīto,bet prātā paturēto.Tev nē-saldās nesaņēmi atpakaļ jau laikam.
Pēdējā brīdī,kad jau saplūda viss baltais un nevajadzēja to teikt,Tu devies pie runīgākām ,kurās varētu smelties runas,klusējot ar mani jau par to,kas IR nemiera pamatā!Vairs negribu pa īstam tāda drošuma,jo tas jau mieru paņem līdz.

Lai jau-es jau pazudīšu tāpat... starp visām tām,kuras aizšķirsi.
Vienalga to baltumu jau ne sarunāt par pūkainu,ne piebarot ar Medu mūžam, ne pasargāt,ja tas ir melns,neizrunājams.

rīt nokārtošu papīrus(individuālo rehabilitācijas plānu) soc.dienestā,tad došōs pie ģimenes ārsta pēc izziņas par veselības stāvokli.

tas viss tāpat vien-ķeksītim.

kad es biju maza,man patika rāpties kokos un tur galotnē,kā jau pēkacim pienākas,grauzt jaunos ābolus.tie bija skābi reizēm,bet labi. šo sajūtu nevar aizmirst. :) tad es atceros māsiņu Maigu...kāda gan viņa ir tagad?un kāda ir tā meitene,kurai bij tiko izspraukušies krūtsgaliņi kā tādi asni?ko viņas dara šajā,brīžam, nežēlīgajā pasaulē? tas bija Baltezerā..tur es nomācījos gadu vai pusgadu.. man gāja slikti,jo sāpēja rokas..tās bija drausmīgi sakasītas,ka gribējās nozāģēt...bija kā agonijā sāpīgi..man kkas uz nervu pamata sākās tad,trešajā klasē un es ārstējos tur-sanatorijā..laikam tas dēļ tā,ka mamma izšķīrās ar patēvu pirmo(varētu droši saukt par tēti,bet viņš vairs nav manā dzīvē parādījies)jā,man gribētos satikt,tā pa savam kko parunāties,bet no otras puses -viņam jau ir ģimene sava.nezinu kā to uztvertu.
vienreiz aizbraucu uz Baltezeru un apskatījos...tagad tur atrodās liels spa hotelis. jā,gaiss tur ir apbrīnojami labs. atceros to laiku kad mammīte brauca pakaļ,man vienmēr bija slikti autobusā un es izdomāju,ka tas no tā sliktā gaisa Rīgā...tā jau ir-krasi atšķirās.
vēl man atmiņā slimnīca,kurā mani noturēja kkur mēnesi vai..man bija asinssaindēšanās un tā kā biju maza,tad piesēja pie gultas pēc operācijas un es nedrīkstēju staigāt ..ome stāstīja un stāstīja,ka tas tā bija nepieciešams un ,ka tādi laiki bij-tuviniekus nelaida pie slimnieka..un tā nu man tas palicis par iekšējo traumu.es izcietu sāpes fiziskas,garīgas un sarūgtinājumu...man ļoti sāpēja,ka nebija blakus neviena. kopš tā laika uzskatu,ka slimnīcas ir viena ellīga padarīšana. kopš bērnības biju izjutusi "cietuma efektu"(kad Tevi iesloga četrās sienās un neļauj iziet)ja man gadās saskarties ar ko līdzīgu savā dzīvē,tad es to drausmīgi slikti uztveru,man atirst rētas vaļā un es dusmojos...tad pēdējā laikā arī bija sajūta,ka mana mamma mani grib aizmirst tur,jo kad nokļuvu pirmoreiz slimnīcā,viņa izmeta manus plakātus ar gothic simboliku ..laikam domāja,ka tā atbrīvos mani no tā stila vai kā līdzīgi..nē,es pati vienu dienu sapratu,ka tam visam nav jēgas. toties tagad es taisu bildes ar šo simboliku un palīdzēšu paziņai ar bērna saģērbšanu tajā stilā. redz,tomēr tam kkāda jēga bija?! he he
...drošvien turpinājums būs...,bet ne tagad :)

esmu mazliet pārsteigta (labā nozīmē)par šo visu garo tekstu. zini,es jau teicu-mums ir vajadzīgs tuvums vai atelpa...tajā brīdī,kad Tu nometi klausuli,es arī apvainojos,bet ne jau ilgi...nu tā bija mana vaina,es izgāzu dusmas uz Tevi,kaut arī pie vainas bija nets.
Tu man esi dāvana,jo arī nespēj ilgi sadusmoties...es priecājos,ka mēs,neskatoties uz šiem sliktajiem garastāvokļiem,esam kopā.

Ar Tevi ir tā kā ne ar vienu..neviena nav pavadījusi ar mani tik daudz laika,rūpējusies,lai jūtos labi.
Kaut arī esi mazliet bubulītis,bet es neaizmirstu,ka Tevī ir tas labais un mīļais un pārsvarā Tu esi bumbulītis,Minka mana! :*

Manu mīļo kaķīt! es atvainojos par to,ka nepadomāju par Tevi..Tu,Tu taču gribi,lai es svinu dzimšanas dienu..labi,tā arī notiks. mēs nosvinēsim pat ja nebūs man līdzās draugu./apķeru Tevi no sirds!/
Tu esi mans cilvēciņš un tas ir pats svarīgākais!

ko vēl?..drošvien tas,kad apvainojos un "izslēdzos"no sarunas ir manas slimības pamatā un vēl..esmu aizdomīga,kaut ko izdomāju un mēdzu uzpūst ziloni no tā :)
tāpat kā Tev man šķiet bieži vien kas aizdomīgs,bet tā mēs nekur tālu netiksim,tāpēc ir jāievelk elpa,jāaizskaita līdz desmit un jānomierinās.jādzīvo tālāk ar domu,ka nekas slikts nevar notikt ne ar mani,ne ar tuvajiem cilvēkiem...esmu to iemācījusies,bet kā manīji tad man uznāk tās bailes..un arī bailes no tā,ka cilvēks aizies savu ceļu-tā man bija un beigu beigās tā arī notika.es vienkārši aizsūtīju kosmosā savas domas un tās transformējās un piepildījās,jo domām ir spēks..tās materializējās.tāpēc mīļo manu MInku,nedomāsim to slikto,nelaidīsim to klāt! Man prieks,ka Tu vakar stāvēji manā pusē,lai arī pārprati kaut ko,es zinu-Tu būsi ar mani,neskatoties ne uz ko!

vēl viena dziesma
Tevī pamostas,
izskan diena..

grauž no iekšpuses manas sienas-
noslēgta,noslēpta prieka rieva,
atmiņas..atgriežas ziemā,
bet es gribu..gribu vasaru
un ar sevi saskaņu!


viena otrai līdzīgas blakus iet
paiet nedēļa,trīs
atkal un atkal Tu mani satiec
un Tev patīk šis triks.
es pārvēršos ,tikai..


paliek vēsi-Tu apsedz mani
ar vārdiem ..barojas sirds
un prāts skalo skumjo prom!
es esmu priecīga..
paldies!Tu atņēmi,kas sāp..
lūdzu,piedod-es esmu tāda!

skatos,skatos uz Tevīm un sapņoju,ka varētu padauzīties ,bet ne cik reāli tas nav..solies atbraukt nezin kad,visticamāk janvārī...nu nav tas nekas traks,kaut arī mēs pastrīdamies,mums ir lieliska saskaņa savā starpā.
Tu esi pie savas draudzenes Maijas un vēro manas gaitas...es klausos dubstepu...tādu traģisku,ka Tu saviebies,jo Tu esi tāds mīļš bubulītis...mmmm...ņu arī bumbulītis..:)

tagad runājies ar Ivetu par darbiņu un nezinu ko vēl..es atslēdzos pie tā...un neklausos,jo tā nav mana darīšana,šķiet.

...ņu ko...meklēšu ko skatāmu...no filmu vakara atteicos,lai arī Sandra un Marta ir foršas,jo man nav īsti iekšā šodien doties kkur vēl...no grābāšanas viena roka sāp ļott,plus tagad ir arī iespēja ilgāk pabūt Tavā kompānijā. ;)

..divas dienas sabiju pie saviem draugiem-Inesskas un Iren4ika..bija doma aizvest kaķu mājiņu,bet beigās pateicās,ka atbraucu un pievienojos pie mantu kravāšanas...es jutos tik labi,ka varēju palīdzēt.tas paliks atmiņā mums visām.žēl tiaki,ka no sava aparāta nedabūju ārā tās bildes..vajadzēs vadu dabūt un tad jau..
nedaudz ar Minku pastrīdējos,bet kad ieraudzīja mani skaipā ,nomierinājās..Iren4iks parunājās ar viņu...baigi nelāgi sanāca,ka saraudināju Tevi,Minku!:(..taču šodien jau ir pavisam labāk...domāju,ka tā multene Tevi iespaidoja un vēl es uzbruku,ka sadomājies par visādām sliktām lietām.man tiešām žēl..
no rīta visas trīs lasījām kauliņus kopā,jo bija nenormāls nogurums..:)



tagad,dabūsim bonusā to,ka varēsim patusēt uz nedēļu pie viņām..Rīgā vismaz.

interesanti vērot Tavas emocijas un reakcijas...skatoties kā Tu redzi filmu :)

...Tev ir brīnišķīga dvēsele un dāsna,mīļa sirds,
kas dalās ar mani pēdējā,kas ir pašai!un vēl...




[22:26:12] dyke_tabor: ...Tu lēnām pieskaries manai plaukstai un viegli slīdi pa to...nepārtraucot ,glāsti manas rokas...man ļott patīkās,ka Tu tā mani samīļo..es vairāk sāku mīlēt sevi...tad manas kustības kļūst lokanas,iebīdot savas kājas...starp Tavām...un paliek stings mans ķermenis aiz labsajūtas...es Tevi aplūkoju ar saviem pirkstiem,lēnām slīdot šķirbiņas virzienā,kura uz mani elpo tā arvien nevaldāmāk,jo šobrīd sāku ievadīt lēnām tos mitrajā atverītē..es to mīlu,tāpēc saudzīgi..
[22:26:39] dyke_tabor: es turpinu ātrāk ,arvien ātrāk...un..mēs abas kustamies kā dejā..līdz pārņem absolūtais prieks un laime,sakarsušos ķermeņus beidzot atslābinot.

visvērtīgākais vārds no Tevis sprāgst
ar miljons šķembām nāk
no iekšpuses,
kas manu pasauli glābj
no vilta,no asarām..
ir mazliet iepuvis un pieputējis
šis sirds kambaris,
bet nekas vairs nav tā kā bijis
Tu esi mans jaunais stāsts!

ņu šodien piestrādāju pie īsfilmas,ceru,ka pabeigšu kaut kad..vajadzētu būt labai...ka tik to kāds varētu novērtēt un izteikt savu viedokli...es centīšos ,lai pa skaisto,cik nu manos spēkos.domāju,ka tā varētu būt kā vērtība kkādā ziņā,jo tiek apspriesti aktuāli jautājumi par dzīvi LV tomēr.

ir šādi,tādi apgrūtinājumi,bet es saņemšos... :)

uznācis aktīvs radošums...un tas pateicoties tam,ka sirds mana ir aizņemta un pārņemta ar Tevi,sniedziņ,manu mīļo ....šodien pat negribējās pazust no ekrāna,jo gribējās apskatīt kā dzīvojies bez manis...bija manāma skumja Tavā acī! nu tas jau var būt no tā zoba,kas iesāpējās :/ ...nelāgi,nelāgi Tu iztērēji te naudiņas..,bet līdz ārstam netiki,bet...varbūt tā pat labāk,jo uztaisīs labāk nekā LV?!

aizeju uzpīpēt..jūtu Tavus pieskārienus mugurai,kaut Tevis nav līdzās..
laižos miegā un, apķerdama spilvenu, iedomājos par Tevi,kaķīt manu! mūsu mīļās bučiņas un draiskošanās ir kas neaizmirstams,bet arī bez tā,pa nopietnam mēs atradām nodarbes pa vienai,abas reizē,bet esam laimīgas just šo otra cilvēciņa klātbūtni...es vismaz tā jūtu!

Man vairs nav viss kā līdz šim bijis,ar laiku jau viss izmainīsies...arī Tev..ceru,ka uz labo pusi :) ,būs pakārtots Tev,Tavām velmēm un pieslīpētas kā dārgakmens mūsu attiecības.Tās kļūs stabilas un noturīgas,tikai jāiztur šis periods ..esmu pārliecināta,ka šoreiz ir viss pa īsto ;)ja mēs kopsim savas attiecības kā dārziņu,tad varbūt tajā izaugs brīnišķīgas rozes..(ceru,ka ir skaidrs ko gribēju teikt).

Tu tagad esi darbiņā un raksti man par savu kolēģi..iedomājos un palika neomulīgi,jo varēju pārprast...vai viņš par Tevi runāja ar izsmieklu?tad gan bēdīgi.