šobrīd reibstu nost no zālēm un domāju par lietām,kas mani sakaitināja vakar..man vnk likās,ka sadusmoties man bija iemesls,tādēļ laidu vaļā grožus un bauroju,bet patīkami zināt,ka Tev tas ir pagājis garām,tā teikt esi ieturējusi distanci un neņēmusi galvā daudz...savādāk būtu gāganu kari.Taču tas nenozīmē,ka mani var ignorēt un apbižot. :):P
Tu man sarakstīji veselu stāstu par to cik ļott dievini mani.patīkami apzināties,ka ir uz pasaules kāds,kuram bez manis ir auksti,dziesmu atkārtojot.. es Tevi ar no visas sirds-mīļoju,bučoju un mīlu!..

abas ar Tīni gaidam rītu,kas nesīs rītdienu....mazliet parediģēšu bildes,rakstus un tad jau...jāatstāj arī ko rītdienā padarīt.
sniedziņš bija burvīgs...aiz stikla sēdēju un domāju par to,ka interesanti ir tā asociēties ar Tevi
(vārdnīcā tāda vārda nav,bet nozīmē-tāds salīdzinājums ar Tevi)

reiz jutu šo...man bij iedvesma. priecājos,ka to esmu pĀRdzīvojusi.jeb nav jau slikti,ka piedzīvojusi.

Baltās lapu lūpas….
Saplūstu ar papīra lapu. Nē,es baigi pūkainais dadzīc’ ar lūpu rajonu skūpstot atmiņu lapas,bet vēl vairāk paverot tās, lai saruna. Sūrst no bezvārda,no tukšuma tajās,jo pārklāja no Medus lūpām un pielipa pie manām un manī ļoti salipis viss. Viņa patvērās no citu manās rokās ,domās un galvenais sirdi atrada,kas dzird .
Laikam tā jau ir sen-es aizmirsusi laiku skaitīt.

Lai paliek kaut kas aiz šīm aizvērtām,ko apglabāt sevī un neglābt no kliedziena...
Tikai tā varētu pateikt:"Lūdzu ,nerunā ar mani!",bet klusēju ,jo tas nepiedodami ir pretrunā.
No manis laime griestos ceļ,bet man paliek paši griesti atkal un vēl.


Mazliet sabojātā plate kaut vai ar švīkstoņu un arī uz lapām palīdz neaiziet.Atkal rakstu:”Paliec!”
Paskaties, kā mēs piestāvam viena otrai-tas aristokrātiskais baltums!Tev taču ir acis,vai ne?
Es mīlu ar ausīm visvairāk un sajūtām.Pietrūkst redzēt pukstus.Kā lapas baltumu nejūtu ,neredzu -it kā tajā nebūtu nekā,pirms tas nesāk pārvērsties par ziloņizmēra blāķiem ar jocīgiem ķeburiem un enģeļsmaidiem,dvēseļu saraudātiem mīkstajiem spilveniem.
Grūti parādīt,jo izpaužos kā mīlu pati.Nemācēji arī-es sapratu.
Sūrst no bezsejas,no tukšuma šajās ierobežojošajās malās.Tās uzrunāja saķēpāt un te arī nekā nav.

************


Es sarakstīju vienkāršas rindas,bez robežām un tomēr tās bija bez domām runāties.
Radās labākā no pasakām par miljons gadiem zem saules un tūkstots naktīm uz mēness,bet es apklusu .Pārstāju rakstīt par neaprakstāmo un klabināt .Lai sāk labāk padoties vienkārši klausīties un nolasīt no lūpām saldumu,lai kārdina bez vārdiem.Patrenējos ar saldējumu un tā visu laiku un tas man lika smaidīt par nekur nerakstīto,bet prātā paturēto.Tev nē-saldās nesaņēmi atpakaļ jau laikam.
Pēdējā brīdī,kad jau saplūda viss baltais un nevajadzēja to teikt,Tu devies pie runīgākām ,kurās varētu smelties runas,klusējot ar mani jau par to,kas IR nemiera pamatā!Vairs negribu pa īstam tāda drošuma,jo tas jau mieru paņem līdz.

Lai jau-es jau pazudīšu tāpat... starp visām tām,kuras aizšķirsi.
Vienalga to baltumu jau ne sarunāt par pūkainu,ne piebarot ar Medu mūžam, ne pasargāt,ja tas ir melns,neizrunājams.