Manu mīļo kaķīt! es atvainojos par to,ka nepadomāju par Tevi..Tu,Tu taču gribi,lai es svinu dzimšanas dienu..labi,tā arī notiks. mēs nosvinēsim pat ja nebūs man līdzās draugu./apķeru Tevi no sirds!/
Tu esi mans cilvēciņš un tas ir pats svarīgākais!

ko vēl?..drošvien tas,kad apvainojos un "izslēdzos"no sarunas ir manas slimības pamatā un vēl..esmu aizdomīga,kaut ko izdomāju un mēdzu uzpūst ziloni no tā :)
tāpat kā Tev man šķiet bieži vien kas aizdomīgs,bet tā mēs nekur tālu netiksim,tāpēc ir jāievelk elpa,jāaizskaita līdz desmit un jānomierinās.jādzīvo tālāk ar domu,ka nekas slikts nevar notikt ne ar mani,ne ar tuvajiem cilvēkiem...esmu to iemācījusies,bet kā manīji tad man uznāk tās bailes..un arī bailes no tā,ka cilvēks aizies savu ceļu-tā man bija un beigu beigās tā arī notika.es vienkārši aizsūtīju kosmosā savas domas un tās transformējās un piepildījās,jo domām ir spēks..tās materializējās.tāpēc mīļo manu MInku,nedomāsim to slikto,nelaidīsim to klāt! Man prieks,ka Tu vakar stāvēji manā pusē,lai arī pārprati kaut ko,es zinu-Tu būsi ar mani,neskatoties ne uz ko!