bez viņas es smoku nost,neklab taustiņi un nedarās lietas...man nevajag viņas ķermeni,bet dvēseli -atklātu,gaišu,pozitīvu.vai tā ir mīlestība? es negaidu ,lai man dod ko atpakaļ,es vienkārši esmu līdzās bēdās un priekos un tomēr neesmu. man nav vairs svarīgi sagaidīt ko no viņas,es saņemu pietiekoši,jo mēs visu jau esam izrunājušas.mēs paliekam draugi.ne tādi,kas paiet garām ,nesasveicinoties,ne tādi,kas naidā dzīvo,ne tādi,kas atstāj rētas,ne tādi,kurus var aizmirst un par kuru nedomāt.

viss ir Dieva rokās!