te

Nebūt sevi neredzu kā kārtējo tizlo pacifisthipiju, taču visām pārgudrajām parunāšanām par karu ir jūtama vēmiena piegarša. Atmiņā nāk viens vācu pulkvedis, kurš Volhovas frontē pie ceļa, kas veda uz priekšējām pozīcijām uzrakstīja "Sveicināti pasaules pakaļā".
Kaut kā pretīgi paliek, kad vēderaini mietpilsoņi un izkāmējuši jaunintelektuāļi sāk gudri berzēties par kārtējo, kādā pasaules nostūrī atvērušos pakaļu - labajiem/sliktajiem, izdevīgumu/neizdevīgumu, ģeopolitiskajām ambīcijām un citiem no dirsas izrietošajiem sūdiem.
Starp citu, kāpēc neviens tik pat aktīvi nespriedelē par cunami, zemestrīču vai citu dabas katastrofu izraisīto plūdu politiskajiem ieguvumiem/zaudējumiem un ietekmi uz nācijas attīstību?

(Reply to this) (Thread)

Man tāds darbs (ja nemaldos - svenskterror arī). Par dabas katastrofām nācies rakstīt pat vairāk. Tagad gan esmu atvaļinājumā, taču uznāca svētās dusmas, tāpēc ieklabināju tās. Sorry, ja nokaitināju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, aizkaitinājuma šeit nav un arī "sorry" ir nevietā. Tas pat nebija domāts konkrēti par tavu ierakstu. Ģeopolitika ir un paliek ģeopolitika. Tikai šajā ģeopolitikā bieži aizmirst par cilvēkiem, kas pēc savas vai valsts uzspiestas gribas, ir saistīti ar zvērestu: "...netaupot spēkus, veselību un dzīvību..." un kurus dažāda ranga megamaniakāli mietpilsoņi vai peļņas apsēsti tirgoņi, iegrūž iepriekš minētajā pakaļā.
It kā jau apzinies, ka šādas atziņas ir banālas un tāda ir tā civilizācijas virzība, bet vienalga jūtamas iekšēja rūgtuma piegarša. Pietrūkst pietātes un spējas pieklusināt tās sapūstās taurītes. Un nav pat svarīgi, kas tās pūš - kara sajūsminātie birģeļi vai pacifismu klaigājošie intelektuāļi. Jebkurā gadījumā kā vienus tā otrus karš uzbudina un noved līdz emocionālai ekstāzei. Tieši tas liekas tā kā perversi. Attieksme pret notiekošo, nevis pats notiekošais. Tas pats jūtams attiecība uz 16.marta dažādu grupējumu pilsonīšu un politikāņu cirku un 9.maija pretīgo pompozitāti.
Nezinu, kāpēc mani tas viss tik ļoti "piš"... Atceros tikai vienu skatienu kādās kāzās, uz kurām vēl bērnībā tiku aizvilkts. Pa vidu tam ļembastam un vienkāršajiem priekiem bija kāds tolaik vēl jaunēklis, kas nesen atgriezies no Afganistānas. Kaut kādā momentā atceros, ka viņš visa tā pasākuma gaitā man galīgi sīkam bērnam mācīja apieties ar kaujas nazi un, ka tajā skatienā bija kaut kas iekšēji graujošs, biedējošs un ierastajai dzīvei svešs. Lai gan to grūti aprakstīt, tomēr tas tēlaini emocionālais pieredzējums iesper atmiņā un liek vēl šodien noraustīties.
Tāpēc smieklīgas un perversas liekas pilsoņu "kara stratēģijas" pie alus kausa. It īpaši tāpēc, ka šie pilsoņi paši nekad tā īsti nav jutuši triecienšautenes smagumu, un vienīgā to atbildība par valsti un tautu ir uzskaitīta nodokļu grāmatiņā.
Bet lai paliek šīs manas muļķības. Vien cerams, ka tas pasākums nepāraugs lielākā dirsā.

(Reply to this) (Parent)

Tāpēc, ka dabas katastrofas nav tiešas cilvēku rīcības sekas. Protams, protams, zinu šitos vāvuļus: "globālā sasilšana, koku izciršana, vides piesārņojums, bla bla bla" tomēr karu uzsāk cilvēki un cilvēki arī karo. Par cunami, vētru neko daudz nevar pateikt, kā "nu nepaveicās, jā", jo tā ir tomēr lielākoties veiksme un atrašānās neīstajā laikā neīstajā vietā (ģeogrāfiski). Jā, ja cilvēki nepareizi rīkojas pēc dabas katastrofām -- nelaiž palīgus valstī, nomuhļī glābšanas operācijas vai stulbā veidā ir paši radījuši bīstamus apstākļus, kas nelaimi padara vēl smagāku, sure, par to var runāt, analizēt un spriest, kāpēc viņiem tik smagi iznāca.

Bet ar karu, kā jau teicu, ir savādāk. Karš ir tomēr caur un caur cilvēka gribas, cilvēka dabas materializācija. Tam nav nejaušības raksturs, pat ja tas izcēlies sīkumu dēļ, tas vienmēr ir cieši saistīts ar cilvēku savstarpējām attiecībām.

Un tas viss ir kaut kas, ko mēs - cilvēki - varam ietekmēt. Un par to, ko var ietekmēt, par to ir vērts runāt. Un tāpēc arī runā un spriež.

(Reply to this) (Parent)