te

Nē, aizkaitinājuma šeit nav un arī "sorry" ir nevietā. Tas pat nebija domāts konkrēti par tavu ierakstu. Ģeopolitika ir un paliek ģeopolitika. Tikai šajā ģeopolitikā bieži aizmirst par cilvēkiem, kas pēc savas vai valsts uzspiestas gribas, ir saistīti ar zvērestu: "...netaupot spēkus, veselību un dzīvību..." un kurus dažāda ranga megamaniakāli mietpilsoņi vai peļņas apsēsti tirgoņi, iegrūž iepriekš minētajā pakaļā.
It kā jau apzinies, ka šādas atziņas ir banālas un tāda ir tā civilizācijas virzība, bet vienalga jūtamas iekšēja rūgtuma piegarša. Pietrūkst pietātes un spējas pieklusināt tās sapūstās taurītes. Un nav pat svarīgi, kas tās pūš - kara sajūsminātie birģeļi vai pacifismu klaigājošie intelektuāļi. Jebkurā gadījumā kā vienus tā otrus karš uzbudina un noved līdz emocionālai ekstāzei. Tieši tas liekas tā kā perversi. Attieksme pret notiekošo, nevis pats notiekošais. Tas pats jūtams attiecība uz 16.marta dažādu grupējumu pilsonīšu un politikāņu cirku un 9.maija pretīgo pompozitāti.
Nezinu, kāpēc mani tas viss tik ļoti "piš"... Atceros tikai vienu skatienu kādās kāzās, uz kurām vēl bērnībā tiku aizvilkts. Pa vidu tam ļembastam un vienkāršajiem priekiem bija kāds tolaik vēl jaunēklis, kas nesen atgriezies no Afganistānas. Kaut kādā momentā atceros, ka viņš visa tā pasākuma gaitā man galīgi sīkam bērnam mācīja apieties ar kaujas nazi un, ka tajā skatienā bija kaut kas iekšēji graujošs, biedējošs un ierastajai dzīvei svešs. Lai gan to grūti aprakstīt, tomēr tas tēlaini emocionālais pieredzējums iesper atmiņā un liek vēl šodien noraustīties.
Tāpēc smieklīgas un perversas liekas pilsoņu "kara stratēģijas" pie alus kausa. It īpaši tāpēc, ka šie pilsoņi paši nekad tā īsti nav jutuši triecienšautenes smagumu, un vienīgā to atbildība par valsti un tautu ir uzskaitīta nodokļu grāmatiņā.
Bet lai paliek šīs manas muļķības. Vien cerams, ka tas pasākums nepāraugs lielākā dirsā.

(Reply to this) (Parent)