Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es te tagad nedaudz izklāstīšu savas personīgās domas (subjektīvisma disclaimer)
Izlasīju visu, lai gan samērā ātri.
Pozitīvās lietas:
Es izlasīju visu līdz galam un man pat nebija pārāk jāpiepūlas.
Lietas, kas man nepatika:
1.Stāstījumam trūka stilistiskas homogenitātes. Sākumā cakainās metaforas traucēja lasījuma plūdumam, aizēnodamas darbību. Dažviet radās sajūta, ka autors ir ne pārāk veiksmīgi iestiķējis tekstā vairākas pirms tam izdomātas frāzes, kas atsevišķi varbūt arī ir lieliskas, bet nesader ar pārējo tekstu. Tipisks piemērs būtu "Karmas ubagi nevar atteikties pat no pāris grašiem".
2. Kaut kas nav veiksmīgs pašā vārdu salikumā "karmas ubagi". Pirmkārt, es to uztveru kā pārāk tiešu kopiju no "Dharmas blandoņām" - grāmatas, ko es neesmu izlasījusi, par spīti faktam, ka viņa stāv manā plauktā ("Ceļā" turpretim man kaut kādā mērā patika). Otrkārt, šis vārdu savienojums tiek ieviests bez jebkāda paskaidrojuma, vienlaikus esot, vismaz manā uztverē, spēcīgā kontrastā ar darbā notiekošo. Ja tas tiek domāts kā patstāvīgs vingrinājums lasītājam - meditācija par to, kā šie cilvēki ir karmas ubagi, tad tam nevajadzētu parādīties literārā darba tekstā kā varoņa domām, atstājot to kā distancētu nosaukumu.
3. Darba emocionālais uzstādījums, proti, eksistenciāla bezmērķība, sižetiski sastāv no divām daļām - reālistiskās "dzīvei nav tāpat nav nekādas jēgas, un viss pēc kā cilvēki tiecas ir sūds" un sci-fi "pasaules gals ir tuvu" daļas. Brīžiem šķiet, ka otrā ir ieviesta tikai kā lēts sižetisks attaisnojums galveno varoņu slikti pamatotajai rīcībai. To varētu uztvert kā literāru ironisku joku - metaforu pasaules bezjēdzībai, bet atsevišķās vietās par to tiek runāts "nopietni".
4. Visi varoņi, izņemot galveno, ir minimāli iezīmēti un kalpo tikai kā fons egocentriskā protagonista narcistiskajai defilēšanai.
Bija dažas elementāras drukas kļūdas.
No filozofiskā viedokļa (nodalu to no sadaļas "man nepatika") man kā Bērtranda Rasela uzturētai Prusta pielūdzējai ir grūti atbalstīt kosmiskus dzīves jēgas meklējumus ārpus fizisko priekšmetu estētikas un cilvēcisko attiecību skaistuma, kas mūs noved atpakaļ pie darba nosaukuma nozīmes - kalpošana sabiedrībai noteikti ir karmiski piepildītāka par ķīmiski inducētu ezotērisku meža apbrīnošanu.
Izlasīju visu, lai gan samērā ātri.
Pozitīvās lietas:
Es izlasīju visu līdz galam un man pat nebija pārāk jāpiepūlas.
Lietas, kas man nepatika:
1.Stāstījumam trūka stilistiskas homogenitātes. Sākumā cakainās metaforas traucēja lasījuma plūdumam, aizēnodamas darbību. Dažviet radās sajūta, ka autors ir ne pārāk veiksmīgi iestiķējis tekstā vairākas pirms tam izdomātas frāzes, kas atsevišķi varbūt arī ir lieliskas, bet nesader ar pārējo tekstu. Tipisks piemērs būtu "Karmas ubagi nevar atteikties pat no pāris grašiem".
2. Kaut kas nav veiksmīgs pašā vārdu salikumā "karmas ubagi". Pirmkārt, es to uztveru kā pārāk tiešu kopiju no "Dharmas blandoņām" - grāmatas, ko es neesmu izlasījusi, par spīti faktam, ka viņa stāv manā plauktā ("Ceļā" turpretim man kaut kādā mērā patika). Otrkārt, šis vārdu savienojums tiek ieviests bez jebkāda paskaidrojuma, vienlaikus esot, vismaz manā uztverē, spēcīgā kontrastā ar darbā notiekošo. Ja tas tiek domāts kā patstāvīgs vingrinājums lasītājam - meditācija par to, kā šie cilvēki ir karmas ubagi, tad tam nevajadzētu parādīties literārā darba tekstā kā varoņa domām, atstājot to kā distancētu nosaukumu.
3. Darba emocionālais uzstādījums, proti, eksistenciāla bezmērķība, sižetiski sastāv no divām daļām - reālistiskās "dzīvei nav tāpat nav nekādas jēgas, un viss pēc kā cilvēki tiecas ir sūds" un sci-fi "pasaules gals ir tuvu" daļas. Brīžiem šķiet, ka otrā ir ieviesta tikai kā lēts sižetisks attaisnojums galveno varoņu slikti pamatotajai rīcībai. To varētu uztvert kā literāru ironisku joku - metaforu pasaules bezjēdzībai, bet atsevišķās vietās par to tiek runāts "nopietni".
4. Visi varoņi, izņemot galveno, ir minimāli iezīmēti un kalpo tikai kā fons egocentriskā protagonista narcistiskajai defilēšanai.
Bija dažas elementāras drukas kļūdas.
No filozofiskā viedokļa (nodalu to no sadaļas "man nepatika") man kā Bērtranda Rasela uzturētai Prusta pielūdzējai ir grūti atbalstīt kosmiskus dzīves jēgas meklējumus ārpus fizisko priekšmetu estētikas un cilvēcisko attiecību skaistuma, kas mūs noved atpakaļ pie darba nosaukuma nozīmes - kalpošana sabiedrībai noteikti ir karmiski piepildītāka par ķīmiski inducētu ezotērisku meža apbrīnošanu.
(Reply to this) (Thread)
|
''No filozofiskā viedokļa (nodalu to no sadaļas "man nepatika") man kā Bērtranda Rasela uzturētai Prusta pielūdzējai ir grūti atbalstīt kosmiskus dzīves jēgas meklējumus ārpus fizisko priekšmetu estētikas un cilvēcisko attiecību skaistuma, kas mūs noved atpakaļ pie darba nosaukuma nozīmes - kalpošana sabiedrībai noteikti ir karmiski piepildītāka par ķīmiski inducētu ezotērisku meža apbrīnošanu.''
Šaubos vai Pīss šādu viedu atziņu būtu palaidis garām. Fakts ir tāds, ka viens uzstādījums netraucē otram. Bezgalīga eksistence bez šaubām ir bezjēdzīga (kāda gan tā vēl varētu būt), taču to iespējams piepildīt ar galīgu jēgu. Galīgums nodrošina jēdzību.
Man šķiet, ka šādas atziņas tīri labi ''kalpo sabiedrībai''.
Tiesa darbu vēl neesmu lasījis.
Šaubos vai Pīss šādu viedu atziņu būtu palaidis garām. Fakts ir tāds, ka viens uzstādījums netraucē otram. Bezgalīga eksistence bez šaubām ir bezjēdzīga (kāda gan tā vēl varētu būt), taču to iespējams piepildīt ar galīgu jēgu. Galīgums nodrošina jēdzību.
Man šķiet, ka šādas atziņas tīri labi ''kalpo sabiedrībai''.
Tiesa darbu vēl neesmu lasījis.
(Reply to this) (Parent)
|
Paldies par kritiku. Šo to apzinājos, par šo to citu iepriekš nebiju īsti pārliecināts, tāpēc tā bija patiešām noderīga.
Faktiski vienīgais, ko varētu piebilst - stāstu vairāk rakstīju kā žurnālistisku hroniku, ne mākslas darbu, tāpēc literārā ziņā tā ir krietni seklāka, kā, šķiet, gaidīji. Sāku kā psihedēlisku eposu, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka tam neesmu gatavs, tāpēc pusceļā gabals transformējās personiskās piezīmēs, kuras šeit ieliku, paklausot paziņu lūgumam. Sākotnēji nosaukumam bija jēga (turklāt par 'Dharmas blandoņām' uzzināju jau pēc sākšanās), taču drīz vien no tās palika tikai nosaukums un pirmā nodaļa. Tā ka trāpīji mērķī :).
Faktiski vienīgais, ko varētu piebilst - stāstu vairāk rakstīju kā žurnālistisku hroniku, ne mākslas darbu, tāpēc literārā ziņā tā ir krietni seklāka, kā, šķiet, gaidīji. Sāku kā psihedēlisku eposu, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka tam neesmu gatavs, tāpēc pusceļā gabals transformējās personiskās piezīmēs, kuras šeit ieliku, paklausot paziņu lūgumam. Sākotnēji nosaukumam bija jēga (turklāt par 'Dharmas blandoņām' uzzināju jau pēc sākšanās), taču drīz vien no tās palika tikai nosaukums un pirmā nodaļa. Tā ka trāpīji mērķī :).
(Reply to this) (Parent)