te

klobex @ 09:42 pm: Es te tagad nedaudz izklāstīšu savas personīgās domas (subjektīvisma disclaimer)

Izlasīju visu, lai gan samērā ātri.

Pozitīvās lietas:
Es izlasīju visu līdz galam un man pat nebija pārāk jāpiepūlas.

Lietas, kas man nepatika:
1.Stāstījumam trūka stilistiskas homogenitātes. Sākumā cakainās metaforas traucēja lasījuma plūdumam, aizēnodamas darbību. Dažviet radās sajūta, ka autors ir ne pārāk veiksmīgi iestiķējis tekstā vairākas pirms tam izdomātas frāzes, kas atsevišķi varbūt arī ir lieliskas, bet nesader ar pārējo tekstu. Tipisks piemērs būtu "Karmas ubagi nevar atteikties pat no pāris grašiem".
2. Kaut kas nav veiksmīgs pašā vārdu salikumā "karmas ubagi". Pirmkārt, es to uztveru kā pārāk tiešu kopiju no "Dharmas blandoņām" - grāmatas, ko es neesmu izlasījusi, par spīti faktam, ka viņa stāv manā plauktā ("Ceļā" turpretim man kaut kādā mērā patika). Otrkārt, šis vārdu savienojums tiek ieviests bez jebkāda paskaidrojuma, vienlaikus esot, vismaz manā uztverē, spēcīgā kontrastā ar darbā notiekošo. Ja tas tiek domāts kā patstāvīgs vingrinājums lasītājam - meditācija par to, kā šie cilvēki ir karmas ubagi, tad tam nevajadzētu parādīties literārā darba tekstā kā varoņa domām, atstājot to kā distancētu nosaukumu.
3. Darba emocionālais uzstādījums, proti, eksistenciāla bezmērķība, sižetiski sastāv no divām daļām - reālistiskās "dzīvei nav tāpat nav nekādas jēgas, un viss pēc kā cilvēki tiecas ir sūds" un sci-fi "pasaules gals ir tuvu" daļas. Brīžiem šķiet, ka otrā ir ieviesta tikai kā lēts sižetisks attaisnojums galveno varoņu slikti pamatotajai rīcībai. To varētu uztvert kā literāru ironisku joku - metaforu pasaules bezjēdzībai, bet atsevišķās vietās par to tiek runāts "nopietni".
4. Visi varoņi, izņemot galveno, ir minimāli iezīmēti un kalpo tikai kā fons egocentriskā protagonista narcistiskajai defilēšanai.

Bija dažas elementāras drukas kļūdas.

No filozofiskā viedokļa (nodalu to no sadaļas "man nepatika") man kā Bērtranda Rasela uzturētai Prusta pielūdzējai ir grūti atbalstīt kosmiskus dzīves jēgas meklējumus ārpus fizisko priekšmetu estētikas un cilvēcisko attiecību skaistuma, kas mūs noved atpakaļ pie darba nosaukuma nozīmes - kalpošana sabiedrībai noteikti ir karmiski piepildītāka par ķīmiski inducētu ezotērisku meža apbrīnošanu.