Domāju, ka tās emocijas tomēr ir tik nekontrolējamas, īpaši, ja sieviete ir emocionāla.
Man liekas, ka grūtniecēm vajaga satikties un runāt, jo tad ir sajūta, ka tiec saprasta.
Savādāk - vīrietis vai kāda, kas nav to izjutuši nesaprot, kā var būt neērti sēdēt, grūti gulēt un kas tik vēl ne.
Kā var būt bail par to lai nenotiek tas, tas vai vēl kaut kas. Viņiem tas liekas muļķīgi.
Un ja ir pirmā grūtniecība, tad ir sarežģīti pierast pie apziņas par atbildību, par saistībām. Tad visvairāk kļūst bail par nākotni (vismaz man).