kaķa klepus

Ciest nevaru sabiedrības standartus. Par to, kā jādzīvo. Par to, kā jāstrādā. Par to, kā jāmīl un jātaisa bērni. Mans dzīves standarts ir brīvība un kaislības. Pat ja tā ir tikai ilūzija. Beigās tāpat izrādās, ka daža laba ģimene un sabiedrības rāmis sūds vien ir. Fuck it!

Pamainīju savu vizuālo identitāti. Vakar vēlreiz noskatījos Prime Suspect: The Final Act. Skatījos līdz 3iem naktī, aizmigt nespēju un sapņi tādi tematiski un ar apziņu tverami. Šodien klanos, jo nenormāli nāk miegs. Iekšā kaut kas rosās, bet ārā nenāk. Ir iestājies zināms pohujs par darbā notiekošo. Līdz pilnai laimei pietrūkst taustāmu rezultātu citās jomās, kas patiesībā sniedz daudz lielāku gandarījumu, nekā darbavietā pavadītās stundas.

Vispār jau šodien ir iemesls iedzert. Šodien saņēmu uzteikumu no darba devēja par līdzšinējo attiecību pārtraukšanu š.g. 31.jūlijā un piedāvājumu turpināt attiecības ar š.g. 1.augustu citā amatā, zemākā kategorijā un par mazāku darba samaksu. Iedzersim, biedri, par mīnus 24%! Iedzersim par 4 gadu investīcijām, par birokrātiskajām slotām/šķērēm un citiem instrumentiem, par mazo cilvēku lielajām ambīcijām un izsalkumu. Paradoksāli, bet dzīve ar šo nebeidzas. Pamazām tuvojos slapjam atlikuma no šīs mācību stundas, jo sausais alikums pamazām tiek lādēts miskastē. Es zinu, ka ir jāatrod spēks, lai pieceltos un ietu tālāk. Pietrūkst man tā spēka šobrīd. Un pietrūkst acu gaišuma, lai redzētu, uz kurieni jāiet. Tāpēc iedzerism arī acu gaišumam, jo aiz rociņas neviens vairs nepaņems un saulītē neizvedīs!

Today is the day of "Neviens mani nemīl, nevienam es neesmu vajadzīga, visi mani uzmetuši".

Un atkal iet vaļā Eminems :D:D

Krīzes pārņemtie - Liepa vecākais ar dzīvesbiedri Vītolu līdzjutēju tribīnēs un Liepa jaunākā - šopēcpusdien Rododendru ielā atklāja ideju komercdarbības uzsākšanai. Kā smejies, bizness ir saistīts ar kokiem :) Kad sāku meklēt maksimālo no valsts izkāšamo labumu, sapratu, cik tā struktūrfondu padarīšana ir sarežģīta. Mums sanāca 3 programmas, kurās varētu pieteikties, lai tiktu līdz ražošanai. Vēl vienu varētu paķert klāt promotion aktivitātēm un vēl vienu - naudas izkāšanai. Bet izredzes izgāzties ir ļoti lielas, jo pa lielām šaibām - komecdarbības uzsācēji šajā valstī netiek īpaši abalstīti, bet naudu dod tiem, kuriem tā jau ir pavairāk :( Nemaz nerunājot par to, ka lielākā daļa aktivitāšu nav atvērtas nepārtraukti, bet uzsaukumi tiek organizēti kārtās. Būs vien jāgaida EkMina kārtējās spazmas :(

Bļe, ja varētu uzrakstīt mega-story par šī vakara piedzīvojumiem due to aizdambēta (k)analizācija visā mājā! Bet pēc tam, kad pirmais izbīlis par man nepiederoša ūdens atrašanos manā vannā bija pārgājis; pēc tam, kad es konstatēju, ka tek arī tualetes truba un (sūds ar zem mana dzīvokļa esošo pagrabu) grīda ir slapja, bet pieklājīga izmēra trauku tur apakšā palikt nevar, tādēļ ūdens ir jāslauka ar lupatu, lai neapplūstu viss dzīvoklis; pēc tam, kad no visiem pirmā stāva kaimiņiem es izrādījos vienīgā, kas var izsaukt santehniķi; pēc tam, kad santehniķi ieradās un veica maģisko iegremdēšanos kanalizācijas akā un ūdens aizplūda, atstājot aiz sevis (paldies Dievam nesmirdošas) nogulsnes, es izberzu vannu, nomazgājos pati un esmu bezjēgā nogurusi! Tagad gan varu cerēt, ka beidzot varēšu izdarīt to, kas šonedēļ nav izdevies - aizmigt ātrāk nekā divās stundās pēc apgulšanās. Nu, kurš normāls cilvēks ceturtdienas vakarā 150 reizes mazgā tualetes grīdu?! Labi, ka tie nebija sūdi vārda tiešajā nozīmē, bet es jau iztēlojos šīs nakts sapņus ... Priekšniece precīzi pateica - varbūt aizej uz baznīcu, jo tevi pēdējā laikā visādas kataklizmas piemeklē!

Grēta Garbo

Tests

Šorīt biju (eh, vairs jau neskaitu, kurā pēc kārtas) darba intervijā. Lietus un kavējošais trolejbuss nebija vienīgie pārsteigumi. Tam sekoja arī tipiskais-idiotiskais-šoferis, kura svēts pienākums ir aiz luksofora uzņemt ātrumu (uz Dzemdību namu viņš toč nebrauca) un apšļākt uz trotuāra stāvošos gājējus burtiski no galvas līdz kājām. Tāda - mikla - sekoju vienai no uzņēmuma pārstāvēm (spriežot pēc maisiņa), lai pa taisnāko ceļu nonāktu līdz galamērķim. Drēbes pa ceļam drusku apžuva un pleķi, paldies Dievam, nekur nerēgojās. Intervētāja kavēja, tādēļ, sēžot foajē, centos noformulēt savus pirmos iespaidus. Wēh! Kaut kāds jocīgs feelings. Tas diemžēl pastiprinājās arī intervijas laikā. Mani intervēja tikai personāla pārstāve, kura, ierodoties uz interviju, neatcerējās manu vārdu. Intervijas laikā viņa visu laiku kaut ko pierakstīja. Pirms nosaukt vēlamo ciparu, es viņai uzdevu pāris jautājumus, lai saprastu darba apjomu un bardaka līmenī. Pēc tam ierubīju konkrētu ciparu. Ar domu - ko nevar izdarīt par naudu, to var izdarīt par lielu naudu ;) Neceru, ka viņi zvanīs un aicinās uz otro kārtu.

Nepavisam nebrīnīšos, ja vikingsam rīt būs ja ne caureja, tad vismaz saules dūriens ;) 

Es spēju būt ... riebīga? Nē. Tas nav īstais vārds. Situācijā, kad abi ar kolēģi bijām izteikuši vēlmi strādāt konkrētā struktūrvienībā, ar kuras vadītāju man ir bijušas vairāk nekā koleģiālas attiecības, es vienkārši aizgāju un pateicu - klausies vecīt, dirsā ir! Izvēlies, kuru no mums tu gribi - mani vai to džeku. Uz to viņš atbildēja - tāpat jau ir pizdjec, ņemu tevi! Tad es atnācu uz kabinetu un pateicu, ka visu sarunāju. Uz to mans kolēģis tā bezpalīdzīgi nosmējās, bet es tagad sev situ uz pleca - malacītis, par savu vietu zem saules ir jācīnās! Galvenais, lai mūs nesaliek vienā kabinetā - tad gan būs auzas :D

Patiesībā ir tā, ka par Londonu, Mirenu un ceļojumu kopumā negribas neko rakstīt. Varbūt tikai priekš sevis, aiz atslēgas. Vienā teikumā - tas bija dievīgi, neskatoties arī uz negatīvajām lietām. Bet arī tā ir dzīves gudrība un pieredze, ko gūst ar laiku - mācēt priecāties par skaisto un nebēdāties&nestresot par lietām, kas neizdodas. Viss pārējais ir sajūtu līmenī, kaut kur ļoti dziļi nosēdies, ka nenāk ārā. Lai tur arī paliek :)

 

Saulgrieži ar Helēnu Mirrenu ;)

Bankas, tas vienkārši ir pisec! Ja tu, Zelta klients būdams, 12.jūnijā piezvani un piesaki kartes izgatavošanu, tad meitene klausules otrā galā laipnā balsī atbild - viss ir čikiniekā, karte tiks izgatavota 3 darba dienu laikā, t.i., 16. vai 17. jūnijā noteikti būs gatava! Un tad tu vairākas reizes piesaki, lai karti sūta uz filiāli, kas tuvāk darbam, lai nebūtu jāvelkas uz centrālo ofisu, kas nu galīgi nav pa ceļam! Un tu viņiem to pasaki vismaz 3 reizes! Tātad ... kartei bija jābūt gatavai vakar! Zvanu šodien un prasu - wtf?! Kāpēc neviens man nav sūtījis sms, kā solīja?! Oough, nu ziniet kartes izgatavošana ir pieteikta 16.jūnijā un tā būs gatava 3 darba dienu laikā! wtf?! kādā 16.jūnijā! 16.jūnijā viņai bija jābūt gatavai, jo zvanīju 12.jūnijā! mirklīti uzgaidiet :) Mirklis ievilkās, pēc tam gan manas bažas apstiprinājās - karte, protams, ir nosūtīta uz centrālo ofisu, nevis uz norādīto filiāli. Viņi noteikti piezvanīs un pateiks, lai karti nogādā uz filiāli, uz ko es atbildēju - oi, ziniet, labāk nevajag; aizvilkšos uz to centrālo ofisu, ja reiz tā karte tur patiešām ir, citādi ceļā no Valdemāra līdz Marijas ielai nav izslēgta varbūtība, ka karte nejauši atradīsies, piemēram, Tallinā!

Vienīgais, ko es šobrīd zinu, ir tas, ka man uz galda stāv dienas biļete uz visām četrām basketbola spēlēm rīt Arēnā. Viss pārējais - gan darbā, gan privāti - ir pilnīgā ķīselī. Totāls bardaks, jo visa kā ir tik daudz! Āh, vēl uz galda mētājas boarding pasi lidojumam Rīga-Londona-Rīga, apdrošināšanas polise un pase.

Latvija pret Krieviju, sieviešu basketbols, Eiropas čempionāts, ceturtdien! Pizdjec!!!

Tikai šādos, bedres dibena brīžos, es spēju attaisnot vīrieša klātbūtni savā dzīvē. Es laikam nekad neesmu jutusies tik nedroša, tik izmisusi un bezspēcīga, bezcerīga kā šobrīd. Un es pat negribu justies kā sieviete, kuru dievina un iekāro. Es vienkārši gribu būt drošībā. Patverties kādās spēcīgās rokās, dzirdēt, nevis to, ka viss būs kārtībā, viss atrisināsies un nokārtosies, bet gan to, ka kāds par mani parūpēsies - nodrošinās alā patvērumu, nomedīs mamutu, kuru mēs uzcepsim un apēdīsim, bet ādu piekārsim pie alas izejas, lai nepūš vējš! Diemžēl manā telefongrāmatiņā ir tikai mierinātāju, nevis sargātāju kontakti. Vispārējās dižķibeles apstākļos tas gan neliedz atgriezties pašā sākumā - pie cilvēka, kurš ir bijis ļoti prasmīgs mierinātājs jau vairākus gadus. Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā!

Daļu no 4 gadu darba varu izmest miskastē - gan tajā, kas datorā, gan tajā, kas zem galda. Patiesībā - lielāko daļu. Cik iedvesmojoši :D

O.K. Mēs varam celt nodokļus, bet atliek vien pabrīnīties, kurš viņus maksās? Turklāt neviens nav komentējis, kā šīsdienas laikā presei atmestie valdības vēmekļi ietekmēs uzņēmējdarbību, investīciju vidi un tautsaimniecības attīstību? Kādu biznesu te vispār var attīstīt? Kurš investors te nāks iekšā? Kurš vietējais uzņēmējs vēl nav apsvēris domu pārreģistrēties Igaunijā vai Lietuvā? Kurš privātā sektora darbinieks nav apsvēris domu reģistrēties kā individuālais komersants un sniegt pakalpojumus, nevis sagabāt darba attiecību formu? Kā Finanšu ministrija pie pieaugošā bezdarba plāno izpildīt savas fakinās prognozes? Un kurš apgūs tos ES fondus?
Visam tomēr ir kaut kāds saprāta mērs :(