žurkulēni

Šorīt pie paša darbiņa auto uzbrauca elektriskajam skrejritenim. Luksoforā nupat bija iededzies sarkanais (abiem), ātrums arī noteikti pārsniedza atļautos km (arī abiem). Skrejritenis zem riteņiem, pusaudzis, kas bija pie tā stūres - vismaz man likās tāds pavisam jauns un maziņš - vispirms uz kapota, tad uz ielas. Un var teikt, ko grib par skrejriteņiem un to braucējiem, bet man viņa šausmīgi žēl. Un es ļoti, ļoti ceru, ka viņam viss būs kārtībā.

Šodien mums Vecrīgas lokālā katram (jo visi 4 maksājām atsevišķi) beigu rēķinā pārādījās mistiski pievienots drinks, kas bija ar "+" 6.00 un tad uzreiz kancelēts ar "-" 6.00. Pārāk aizdomīgi, lai būtu vnk kļūda vai sagadīšanās - UK kolēģis tad teica, ka viņam tā vakar Rīgā bijis arī citā ēstuvē. Tas ir kkāds kārtējais inovatīvais "mēs mīlam šo valsti" grāmatvedības uzskaites figļi migļi a la Gan Bei stilā?

Vai ir kāds normāls abu dzimumu pensionāru čats latviešu valodā, kur aprunā nevis vecuma kaites, bet runā, piemēram, par mīlu vai citiem omītēm interesantiem tematiem?
Feisbukā pensionāru klubs nododas tikai banālu bildīšu publicēšanai.
Dzīvajā pilsētas klubā ir tikai dāmas vien, tas arī neesot interesanti.

Vai kāds zina, kādi ir noteikumi Tactic spēlei "Iemācīsimies alfabētu"? Tur, kur tipa domino plāksnītes, kreisajā pusē burts, labajā bildīte, kas burtam neatbilst.

Vai ir kāds efektīvs veids, kā izlikt pārdošanā visu bibliotēku vai vismaz visu grāmatplauktu uzreiz? Kas attiecas uz ibook, tur jau nojūgties var, katru grāmatu atsevišķi fočējot. Turklāt mana pēdējā pieredze ir, ka uz grāmatu pieteicās div nedēļas pēc tam, kad mani bija piebesījis tas, ka sludinājums bija stāvējis gadus divus, un es to grāmatu biju atdevusi vienkārši par velti kādam, kam kaut teorētiski varētu noderēt.
Drēbes un kurpes arī kaut kad būs aktuāli. Māja jāpatukšo...

Šķiet, ka pirmo reizi pa ilgiem laikiem naktīs vairs nelecu no gultas vairākas reizes, lai pārbaudītu, vai esmu aizslēgusi durvis. Un katru reizi tas ir mani tā kaitinājis, jo galīgi nav man raksturīga šāda apsēstība. Vienubrīd pat galvā pazibēja stulba doma, ka tas man no kāda ir pielipis. Protams, uzreiz to noraidīju kā absurdu un neloģisku, labi vēl, ka tik daudz saprāta man piemīt. Tikai ziemā uzzināju, ka tādas darbības veikt ir raksturīgi daudziem cilvēkiem, kad pēc sāpīgiem pārdzīvojumiem vajadzīga drošības sajūta.

vai variet ieteikt kādu sievieti ar "rūķa balsi" un labu dikciju? vēlams aktrise.

tāda bija vera singajevska, tāda nedaudz ir evija vēbere. vajag ierunāt dažus dzejoļus, kuru autorei bija pasaku intonācija. par atlīdzību.

Šodien apstaigāju apkaimes skolas un ļoti noguru. Ceļā uz atlikušo apciemojamo ēku šķita, ka esmu kļuvusi par 100 kilogramiem smagāka, tik grūti paiet, it kā man būtu uzkrauts viss pasaules smagums un nastas. Norakstīju šo nogurumu uz negulēto nakti. Bet tad notika kaut kas savāds. Kad iznācu no skolas un viss bija beidzies, smagums bija pazudis. Likās, ka ir pieauguši spārni un var pat lidot, jo esmu pēkšņi kļuvusi vieglāka par pūciņu. Varbūt tiešām esmu uzņēmusies nepareizos darbus. Man šķiet, ka tikai daļēji esmu iemācījusies būt par aizsargājošo pieaugušo savam iekšējam bērnam, ja skolas joprojām nedaudz biedē. Uz brīdi no drošās un paredzamās pieaugušo pasaules mani izsita gaisā jūtamais pusaudžu apjukums, bailes, nedrošība un mulsums.

"I'm not weird. I am limited edition."
(c) uzlīme tīņu žurnālā


Nezinu kādā sakarā tas teksts uzjundīja manī Išiguro romāna "Klāra un saule" noskaņas.

Pēdējās dienās lasīju kādu grāmatu, kas vispirms man ļoti aizrāva - lieliska ideja, spraigs sižets, jauki galvenie varoņi, bet, jo tuvāk beigām, jo skaidrāks kļuva, ka nu ir ziepes. Jo personāžs, kam acīmredzot ieplānota galvenā romantiskā mīlētāja un pasaku prinča loma, uzvedas kā klasisks narciss, sievu sitējs vai skolas huligāns. Viņš pat nebija nekāds leģendārais, bīstamais ļaundaris, kā varbūt bija iecerēts, viņš bija vienkārši mazisks un sīkumains divkosis, kas zaudēja prātu pie mazākās iedomātās vai reālās nepakļāvības savam trauslajam, uzpūstajam ego. Tāds liels liels sarkans sarkanas lielais sarkanais karogs. Ja man būtu iespēja pārrakstīt, teiksim, finālu, viņš noteikti ietu bojā izšķirošajā cīņā ar lunātiķi, kas ievārījis grāmatas centrālos sūdus, kamēr pārējie, notraukuši pāris pieklājīgu asaru, dzīvotu ilgi un laimīgi.
Kāpēc es to visu tik gari rakstu? Jo pēc tam, kad biju sīki un smalki izplānojusi, kā es šo visu pabeigtu, es negaidot sajutos tik labi!
Un nolēmu, ka turpmāk tieši tā arī darīšu ar visiem stāstiem, filmām, seriāliem, lugām utt, kuru draņķīgi, idiotiskie nobeigumi mani dzīs taisni kapā: es tos pārrakstīšu savā galvā. Un viss, lieta darīta.
Man ir vēl viens šokējoši slikts atrisinājums iesprūdis galvā nu ja ilgāku laiku, bet tagad tas ir tikai pāris dienu vai, augstākais, nedēļu jautājums, un es izdomāšu, kam tur patiesībā vajadzēja notikt. Un tad gan viss būs taisni lieliski!

Vai kursa docētājs ir tas pats, kas kursa izstrādātājs? Ja nē, kur varu noskaidrot kursa docētāja vārdu? Konkrēti interesē LU JF Juristu ētikas kursa docētāja ID. Pie kursa apraksta minēts "kursa izstrādātājs", tāpēc esmu spiests vaicāt šeit (rītdien diemžēl metodiķes nestrādā, un man vajag zināt ASAP).

izlasīju interviju ar Adamu Budaku par AZ darbu Venēcijas paviljonā un domāju, ak vai, cik viegli pazaudēt AZ darbu būtību, tulkojot viņas darbus Rietumu mākslas diskursos. Pēkšņi pazūd visi šampanieša burbulīši un autentiskums. Bet tēma veca kā pasaule, ir autori, kas labi tulkojas (jo lokālās zināšanas & tradīcijas viņus nespēj pietiekami izgaismot), ir autori, kas netulkojas necik (ārpuses gaismas apstākļi "neķer" atstarojošās virsmas īpatnības), ar "kvalitāti" tam nekāda sakara. Varbūt vienīgi tas aspekts, ka balts pusmūža vīrietis diez vai spēj uzķert kaut nelielu daļu no tās specifikas, ko raksturo Latvijas girlpower mākslas strāvojumi.