kaķa klepus - viss plūst, viss mainās

Šorīt biju (eh, vairs jau neskaitu, kurā pēc kārtas) darba intervijā. Lietus un kavējošais trolejbuss nebija vienīgie pārsteigumi. Tam sekoja arī tipiskais-idiotiskais-šoferis, kura svēts pienākums ir aiz luksofora uzņemt ātrumu (uz Dzemdību namu viņš toč nebrauca) un apšļākt uz trotuāra stāvošos gājējus burtiski no galvas līdz kājām. Tāda - mikla - sekoju vienai no uzņēmuma pārstāvēm (spriežot pēc maisiņa), lai pa taisnāko ceļu nonāktu līdz galamērķim. Drēbes pa ceļam drusku apžuva un pleķi, paldies Dievam, nekur nerēgojās. Intervētāja kavēja, tādēļ, sēžot foajē, centos noformulēt savus pirmos iespaidus. Wēh! Kaut kāds jocīgs feelings. Tas diemžēl pastiprinājās arī intervijas laikā. Mani intervēja tikai personāla pārstāve, kura, ierodoties uz interviju, neatcerējās manu vārdu. Intervijas laikā viņa visu laiku kaut ko pierakstīja. Pirms nosaukt vēlamo ciparu, es viņai uzdevu pāris jautājumus, lai saprastu darba apjomu un bardaka līmenī. Pēc tam ierubīju konkrētu ciparu. Ar domu - ko nevar izdarīt par naudu, to var izdarīt par lielu naudu ;) Neceru, ka viņi zvanīs un aicinās uz otro kārtu.