kaķa klepus

Darba meklētājiem - viens no pēdējā laika uzjautrinošakajiem sludinājumiem ;)

Vakarnakt pabeidzu skatīties pēc Čārlza Dikensa romāna veidoto BBC daudzsēriju filmu "Bleak House"', kurā vienu no galvenajām lomām (tā starp citu) tēlo Džiliana Andersone. 15 sērijas, 8 stundas, precīzi raksturi, interesants sižets un skaisti kostīmi. Apbrīnojami precīzi izmantots laiks, nav aizmirsta pilnīgi neviena detaļa, bet detaļas ir tieši tas, kas veido šo stāstu tik baudāmu. Un, protams, aktieri! Nezinu, kāds ir nopelnu sadalījums starp Dikensu un scenārija autoru (Andrew Davies), taču Dikensa romāns šobrīd ir 'must read' listē, savukārt cienījamais scenārists (dzimis 1936.g.) vispār komentārus neprasa.

Kā ziņo Diena, māmiņu algām no 1. jūlija tiks noteikti griesti - 500 Ls, t.i., jāpaspēj dzemdēt līdz 1.jūlijam! Es pat nezinu, kādā pozīcijā - par vai pret - šobrīd atrodos attiecībā uz šī pabalsta ideju kā tādu. Attīstīto valstu pieredze ir pierādījusi, ka dzimstība ir jāstimulē, jo nemaz ne tik dīvainā kārtā dzīves līmenis ir apgriezti proporcionāls dzimstībai, t.i., jo krutāk dzīvojam, jo mazāk dzemdējam. Lai gan šie stimulējošie sociālisma paņēmieni tomēr nedod diez ko pozitīvu efektu, tas arī ir fakts! Tomēr man gribas pretstatīt nodokļu argumentu - bļedj, kādu sociālo nodokli mēs maksājam un ko no tā beigās saņemam atpakaļ?! Tur vienkārši mati stāvus ceļas, jo atdeve ir smieklīga! Tā rupji rēķinot, 100 000 darbspējīgo iedzīvotāju, no kuriem 1/5 daļa (?) tiek nodarbināta valsts pārvaldē, līdz šim ir bijusi spējīga uzturēt sociālo budžetu 2,4 miljoniem iedzīvotāju, turklāt uzturēt to ar pozitīvu bilanci!

Ja šim faktam mēs noliekam pretī politiķu barotavu izmaksas, grandiozos būvniecības projektus, sapisto un neefektīvo valsts pārvaldi, tad nav vairs ko komentēt! Kā var čakarēt sociālo sfēru valstī, kur ceturtā daļa iedzīvotāju atrodas nabadzībā?! Kas vispār šajā valstī ir prioritāte? Attīstīts, inteliģents cilvēks vai tomēr noziedznieks savā būtībā? Jo par tādiem mūs cenšas pataisīt esošā sistēma; tāda ir mūsu elite! Tad nebrīnīties, kur pazūd patriotisms! Ja nesitīsi tu, sitīs tevi.

Šodienas mājasdarbs dramaturgu pulciņam bija igauņu filma "Klass" (2007). Klasē Jozeps (16 gadi) tiek nepārtraukti apcelts, iekaustīts. Pret viņu ir nostājusies visa klase. Kāpēc - nav īsti saprotams; tas vienkārši ir fakts! Pēkšņi viņa pusē nostājas arī Kaspars, kas, nācis no laukiem un tādēļ godīgs by default, sāk klasesbiedru aizstāvēt. 2 pret 20 ir pilnīgs bezcers, un vardarbība - gan fiziskā, gan emocionālā - bez kompromisiem un aizspriedumiem tiek vērsta abu puišu virzienā, nonākot līdz pat homoseksuālam precedentam. Filma piedāvā tikai vienu iespēju, kā apturēt klases vairākuma spiedienu - paņemt ieročus un apšaut viņus! Filma veidota uz patiesiem notikumiem. Lai gan stāsts šokējošs un izpildījums (gan aktieri, gan bilde) tiešām baudāms, mani nepamet mazuma piegarša attiecībā uz varoņu motivāciju - trūkst izskaidrojuma, kāpēc klase apceļ Jozepu; trūkst izskaidrojuma, kāpēc viņš nav nomainījis skolu, bet ļauj sevi pazemot un izsmiet; trūkst izskaidrojuma, kāpēc Kaspars metas puisi aizstāvēt; trūkst pamatojuma, kādēļ apšaude ir vienīgais risinājums; trūkst informācijas, par ko sapņo abi puiši un kā klasesbiedru attieksme apdraud viņu sapņu realizāciju! Ceru, ka savu neizpratni varu norakstīt uz tehnisko nepilnību - orģinālā estoņu skaņa ar krievisku murmulējumu pa virsu; ceru šovakar rast atbildes uz vismaz daļu no iepriekš minētā.