Par akadēmisko saviļņojumu
Ļoti sen neko neesmu rakstījis, ja neskaita to GaldaSpeles.org reklāmrakstu. Tāpēc mazliet par manu akadēmisko dzīvi.
Katru gadu (apbrīnojami regulāri) obligātās / ieteicamās lasāmvielas sarakstos ir bijuši desmitiem draņķīgu rakstu ar abreviatūru jūrām un absolūti sausu valodu, apmēram tikpat vidusmēra rakstu, savs ducis patiešām baudāmu rakstu un tieši viens sajūsminošs raksts. Tas, ka es par rakstu sajūsminos, protams, nenozīmē, ka tas pārlec pāri kādai objektīvi noliktai sajūsmas latiņai, bet tikai to, ka tajā brīdī raksta saturs un forma ir bijuši man visai piemēroti - visos trijos gadījumos mana sajūsma nebija skeptiska, tā visu laiku māja ar galvu. Tomēr (un vienmēr ir kāds 'bet' vai 'tomēr') atļaušos arī sacīt, ka visi trīs sajūsminošie raksti ir iekļaujami must-read kategorijās visiem, kam kaut mazliet interesē tajos aprakstītās tēmas, jo, galu galā, tīrs literatūras prieks, prieks, kas gāžas aumaļām pēc katra izlasītā teikuma, vienalga - akadēmisks vai daiļliteratūras prieks: tā ir tik sasodīti reta un lieliska sajūta, un ir vērts pamēģināt, ja nu kādam gadās kaut drusciņ no manas sajūsmas.


Pirmais gads (07/08). Apstākļi - esmu tikko ieradies Ziemeļjorkšīrā, tikko sācis apmeklēt universitāti, viss ir jauns, viss ir skaists, viss ir stimulējošs, sākas kurss 'Introduction to Political Theory' vai 'Aspects of Political Theory', neatceros, un tur: Džons Stjuarts Mills 'Par brīvību'. It īpaši otrā nodaļa par domas un runas brīvību. Ļoti baudāms un plūstošs teksts (ja pareizi atceros, Mills to rakstīja, lai to ērti varētu lasīt priekšā lasītnemākošajiem), izdots vienā gadā ar 'On the Origin of Species', strukturēti un labi pamatoti argumenti par runas brīvību. Par runas brīvību! Es, šo lasot, esmu pirmkursnieks Lielbritānijā, kur cilvēki lasa arī Marksu, kamēr Latvijā pirms gada Satversmē nostiprināts aizliegums homoseksuālām laulībām. Un tad, kad es lasu 'On Liberty', es vēlreiz pārliecinos, ka man ir taisnība runas brīvības jautājumos. Oh, good times!
Pārlasot šo darbu vēlāk un tad vēl mazliet vēlāk samazinās paštīksmināšanās elements, bet paliek fakts, ka tas ir ļoti labi un eleganti uzrakstīta politiskās filosofijas darba piemērs, kas nespiež vienu rindkopu pārlasīt atkal un atkal, lai saprastu nošķīrumu starp 'vēlmu piepildījumu' un 'vēlmju apmierināšanu'. Pārlasīšu atkal, ieteikšu citiem.

Otrais gads (08/09). Apstākļi - esmu pieradis pie universitātes, tā kārtīgi sapratis, ka par visu nav jāsit plaukstas, ka ir pietiekami daudz pretrunīgu un labi uzrakstītu darbu un tiem visiem nevar būt taisnība, esmu sācis studēt savu starptautisko attiecību priekšmetu, bet tur: Roberts Kokss 'Sociālie spēki, valstis un pasaules iekārtas'. Mana pirmā iepazīšanās ar Gramši (Gramšči? Gramsci!) un hegemonijas terminu. Mana pirmā iepazīšanās ar starptautisko attiecību kritisko teoriju (un tās pretējo - problēmu risināšanas teoriju). Un vēl visas manas otrkursnieka atklāsmes par sociālajām zinātnēm vienā labi uzrakstītā ievadā: zinātne sadalīta disciplīnās, lai palīdzētu pētījumiem; ja disciplīnu robežas traucē pētīt (kāds uzstāj, ka ekonomika un ētika ir divas pilnīgi nesavietojamas lietas), no tām jāatsakās; katrai teorijai ir mērķis un subjekti, kam ir izdevīgi risināt tieši problēmu X, nevis Y.
'Social Forces, States and World Orders' pārlasīšana liek mazliet skeptiskāk* paraudzīties uz otro darba pusi (par starptautiskajām attiecībām un hegemoniju), bet pirmā - par teoriju rakstītā - puse joprojām piegādā. Es nezinu, kāda ir situācija citās sociālajās zinātnēs, bet starptautiskajās attiecībās lielākā daļa ir ieņēmuši galvā, ka valstis un to pašreizējās pieejas politikai ir vienmēr bijušas un vienmēr būs tādas pašas kā šobrīd.

Trešais gads (10/11). Atgriežos (kā otrkursnieks) pēc pusotra gada akadēmiskā, veselība beidzot ir sakārtojusies, esmu izslāpis pēc kaut kādas prāta piepūles, dzīvoju ar saviem mājasbiedriem, vēlreiz eju cauri otrā kursa sākumam, tad sākas 'Philosophy of Human Rights' un tur: Ričards Rortijs 'Cilvēktiesības, racionalitāte un sentimentalitāte'. Par (politiskās) filosofijas lomu praktiskajās lietās - nevis patiesības meklēšanu, bet patiesības veidošanu, propagandu par labāku dzīvi. Par pragmatismu. Un par to, ka loģiski argumenti ētikā mēdz būt daudz vājāki par izteiksmīgiem pāridarījumu aprakstiem / vizuāliem tēliem.
Pārlasījis 'Human Rights, Rationality, and Sentimentality' esmu, bet bez noilguma. Pavisam nesen taču lasīju pirmo reizi.

* Mazliet skeptiskāk, jo joprojām uzskatu, ka Koksa piedāvātais aprakstošais modelis ir ļoti noderīgs, vienīgi tā apraksta detaļās ir šādas - tādas problēmas.