LJ lietotāji
Reiz LJ lietotājs kants uzrakstīja, ka man patīk lasīt grāmatas. Apmēram tad bija pienākusi mana panīkuma kulminācija, un neko prātīgu nebiju lasījis ļoti, ļoti ilgu laiku. Varbūt pat pusgadu or so. Tagad es esmu atsācis lasīt regulāri un esmu guvis divus īpaši spilgtus reading kicks.

Pirmais īpaši sajūsminošais lasāmgabals bija Frīdriha A. fon Hajeka "Road to Serfdom". Tik ļoti spēcīgu patiku, lasot akadēmisko literatūru, nebiju jutis pēc savu politikas studiju pašā sākumā apgūtās Milla "On Liberty" (esp. šī darba otrās nodaļas) un mazliet vēlāk - Roberta Koksa raksta "Social Forces, States and World Orders" (neo-Gramšiānisms starptautiskajās attiecībās? jā, lūdzu!).
Pēdējo gadu laikā aizvien vairāk biju sevī nostiprinājis to, ko varētu nosaukt par 'kreisajiem ideāliem'. Protams, par šo ideālu ienešanu pasaulē man nebija un joprojām nav pārāk lielas skaidrības, tomēr ideāli joprojām paliek. Hajeka kungs savā darbā apgalvo, ka jebkura šo ideālu tuvināšana praksei novestu pie ļauna, ļauna totalitārisma. Apgalvo haotiski. Apgalvo nodaļu pa nodaļai: nodaļā X autors atstāj neatbildētus jautājumus un balsta savus izteikumus uz apšaubāmām premisām; nodaļa X+1 nodarbojas uz šo jautājumu atbildēšanu un premisu nostiprināšanu, atstājot neatbildētus jautājumus un balstoties uz apšaubāmām premisām. Pie tam, pa vidu visam socialism bashing, Hajeks ļauj saglabāt sajūtu, ka tu un viņš - Jūs runājat par vienu un to pašu, tikai viņš atsakās atzīt, ka tieši tāds ļaunais, ļaunais totalitārisms tieši tādā veidā, kā viņš to apraksta, izriet tieši no kapitālistiskās sistēmas.
Šo darbu izlasīju, mazliet noliku malā, lai drīz pārlasītu vēlreiz. Tad arī runāsim par konkrētām kļūdām un interpretācijām. Bet, jā, šis darbs ir interesants. Interesants kā atjautības uzdevums: izsekot samērā haotiskajai domai, uzbūvēt savā galvā argumentu tīklu un saprast, cik daudz no šī tīkla ir pielietojams kapitālisma kritikā, bet cik no tā ir patiesība (cik slikts sociālisms ir patiesībā).

Otrais darbs, kas radīja līdzīgu prieku, bija Vāclava Havela lugas 'The Memorandum' un 'The Increased Difficulty of Concentration'. Man vispār patīk lugas kā literatūras forma. Tās lielākotie ir paredzētas uzvešanai, tāpēc eksistē garuma ierobežojumi. Pie tam atbalstāmi garuma ierobežojumi, nevis radiopasaules 3:30. Garuma ierobežojumi, kas, sākot lasīt lugu, liek apzināties, ka arī pabeigsi to vienā lasīšanas reizē. Nav no manas (lasītāja) puses ierosināta saraustītība, nedz arī no autora puses man uzspiestas nodaļas. Lugas un īsstāsti ir ārkārtīgi patīkami savā pabeigtībā, savā pilnībā.
Pēc Daņilo Kiša 'Kapenes Borisam Davidovičam' izlasīšanas nolēmu, ka man un manam sociālajam lokam jāpievēršas A-Eiropas un Krievijas svaigākajai daiļradei, uzdāvināju kolēģim paša nelasīto Solņežicinu, bet pats aizņēmos Havela lugu krājumu. Esmu ārkārtīgi apmierināts. Protams, smiešanās par birokrātiju nav vissarežģītākā lieta pasaulē. Veidlapu vicious, vicious cycles ir anekdošu pasaulē dzīvojuši kopš anekdošu pasaulē dzīvoju es ("Lai saņemtu veidlapu 22B, jāiesniedz apstiprināta pases kopija. Lai apstiprinātu pases kopiju, jāiesniedz veidlapa 22B."). Tomēr lasītajās Havela lugās (īpaši patīk 'Memorands' un 'Pastiprinātas koncentrēšanās grūtības') galvenais, manuprāt, nav paradoksi un absurds. Galvenais tajās ir brīnišķīgs naivums un cilvēku uzvedība. Ierēdņi, kas saskumst (tieši šis vārds apraksta ierēdņu noskaņojuma maiņu visprecīzāk), kas saskaišas par niekiem, kas aizraujas ar skaļu un saukļpilnu retoriku. Ierēdņi, kas uzvedas muļķīgi, bet tajā pašā laikā viņiem var piedot, ir sajūta, ka viņi rīkojas tā tikai apstākļu spiesti. Varētu vilkt līdzības ar Gogoļa varoņiem. Tā lūk.

Vēl jāuzraksta teksti, bet rīt jāturpina domāt par izglītību Latvijā.