Dialogs, Sapnis un Treileris
Labrīt! Šodien piedāvāju Jums vienu dialogu no taksometra, šīs nakts sapņa aprakstu un (tiem, ko garlaikos pirmie divi) saiti uz filmas treileri.


Tēvs bija izdomājis, ka apmeklēs ģimnāzijas salidojuma neoficiālo daļu, es arī mazliet par apmeklējumu šaubījos, tāpēc vakardien uz teātra izrādi braucām ar taksometru. Taksometra vadītājs (TV) bija diezgan runātīgs. Mans tēvs (T) sēdēja priekšējā sēdeklī, tāpēc iesaistījās sarunā biežāk, māmiņa (M) mazliet mazāk, es klusēju. Sarunu aprakstu pēc atmiņas, var būt neprecizitātes.

TV: Uz kurieni šovakar?
T: Uz Jauno Rīgas teātri, Lāčplēša 25.
TV: Tad jau šovakar tur kaut kas liels notiek. /smejas/
/neliela neizpratnes pauze/
T: Tur lugai šovakar pirmizrāde.
TV: Re kā. Es tikko vienu dāmu arī tieši no Ziepniekkalna uz JRT vedu. Cikos sākas izrāde?
T: Septiņos.
TV: Viņa gan ļoti laicīgi aizbrauca.
T: Varbūt jāspēlē šovakar? /smejas/
TV: /smejas/ Šī? Noteikti nespēlē.
/neilga pauze/
TV: Lai gan, visi jau var kaut ko tēlot.
M: /pacilāti/ Jā, visi mēs esam ...aktieri.
TV: /reizē/ ...aktieri. Jā, visi mēs kaut ko tēlojam. Tikai izrāde pagaidām diezgan slikta.

Tad bija teātra izrāde (ļoti, ļoti patīkama, lai noskatītos; ne pārāk patīkama, lai sauktu par visu laiku mīļāko izrādi). Manā rindā (tālu) sēdēja ļoti glīta meitene (18-30) ar diezgan ģeometrisku un melnu matu griezumu, ļoti elegantos melnos svārkos, ar melnu blūzi (starpbrīžos uzvilka smalku un baltu jaciņu). Un, ja jāstāv rindā pēc mēteļa aiz viņas, var redzēt nelielu, baltu kakla gabaliņu starp ģeometriskajiem matiem un blūzīti. Šonakt to meiteni redzēju sapnī.

Sapnis sākās restorānā. Tas pilnīgi noteikti bija viesnīcas restorāns, jo citi restorāni neatrodas augstceltņu augšējos stāvos. Es ar saviem vecākiem sēdēju pie maza galdiņa, es dzēru kaut kādu tēju un piepeši sāku kritizēt meiteni (arī pamanītu teātra izrādē), kas raibā kleitā sēdēja pie blakus galdiņa. Kritizēt skaļi, lai viņa dzird, kritizēt nevis viņu personīgi, bet viņas tipu. "Kā man riebjas tie cilvēki, kas..."
Kādu laiku runājis, piecēlos un devos uz lifta pusi, kur satiku meiteni ar diezgan ģeometrisko matu griezumu, kas garlaikojās. Gaidot liftu, es saņēmu dūšu, mēģināju uzsākt sarunu, ka varbūt varu viņai piedāvāt aiziet uz to otru restorānu, kas arī ir šajā stāvā un ir ļoti populārs. Droši vien es teicu arī citas lietas, bet to es neatceros. Meitene bija skeptiska, nu, visu laiku valkāja to sejas izteiksmi, kas skatās acīs un smīn, smīn milzīgā pārākumā, apziņā, ka var puikas tīt ap pirkstiem, bet tomēr pagaidām to nedara, to sejas izteiksmi, kas neļauj puikām spriest par iestrādnēm, panākumiem, abpusējību.
Viņai bija jānokārto pāris darījumi, tādēļ viņa nevarēja to darīt (es iekšēji saskumstu, ārēji smaidu), BET (ak!) pēc pusotras stundas viņa varētu man piebiedroties. Es teicu, ka būšu restorānā un ēdīšu zupu. "Ēdīsi zupu?" Tad es atzinos, ka vienam pašam ēst zupu būtu nepieklājīgi, es tikai ķircinos, es tikai aizņemšu galdiņu.
Populārais restorāns izskatījās pēc Oktoberfesthalles / Lido. Gari koka galdi, tādi, kas parasti ir mazpilsētu mājās zem liela koka, kur svin dzimšanas dienas un dzer Bonapartu, masīvi soli. Un galdi rindās, taisnās, taisnās rindās lielā zālē ar augstiem griestiem. Un rinda, protams, rinda. Apkalpotāja paziņo, ka atbrīvojusies vieta astoņiem cilvēkiem, viņi aiziet, es esmu nākamajā astotniekā.
Atgriežas apkalpotāja, es pamanu, ka tā ir mana bijusī klases audzinātāja Vasiļevska. Viņa saka, ka ir atbrīvojusies vieta četriem cilvēkiem. Es stāvu ļoti tālu, tāpēc izvēlos pieteikties ar žestiem. Es paceļu abas rokas (tādējādi parādot, ka man vajag divas vietas) un, lai nepārprastu, paceļu arī labās rokas divus pirkstus (tādējādi parādot, ka neākstos, ka man tiešām vajag divas vietas). Esmu laimīgo četriniekā (trijniekā), man ierāda vietu restorānā.
/iztrūkst vieta sapnī/
Es, tā arī nesaticies ar meiteni, eju pa tumšu ielu. Gaisma ir brūngana, situācija atgādina komiksu slums (Gothema), tikai bez netīrības. Pamestas mājas, tīras ielas.
/iztrūkst vieta sapnī/
Es eju ciemos, bet apmaldos un nonāku bēniņos. Lieli, plaši bēniņi, koka sijas, es ilgi skatos pa logu (drīzāk tur iztrūkst sienas), lido sikspārņi. Es, ejot projām apgāžu kaut ko no metāla, iztraucējot šo bēniņu sikspārņus, kas izlido pa logu. Es nodomāju: "Šī ir pirmā reize, kad es īstajā dzīvē redzu, ka sikspārņi izskatās pēc ūdenī ielietas tintes." Un tā arī ir.
Beidzot atrodu galamērķi, kurā dzīvo divas bijušās klasesbiedrenes. Ļoti šaurs un garš dzīvoklis, bez istabām: uzreiz aiz ārdurvīm ir dzīvojamā zona, mazliet tālāk arī guļamistabas zona un virtuve. Klasesbiedrenes dzer vīnu, es pagatavoju tēju, mēs skatāmies DVD ar labām filmām.
Pēc trim (tas pat sapnī ir daudz) pilnmetrāžas filmām, es pamanu, ka DVD vāciņš apgalvo, ka tās sešas filmas, kas tur ir, ir visu laiku vislabākās savu žanru filmas. Mēs sākam skatīties filmu "Office", ļoti īsa (40 min) filma par ofisa darbiniekiem, ko tēlo cilvēki no "M.A.S.H.". Filmai ir četras izteiktas nodaļas, pēc pirmās es saņemu īsziņu no meitenes: "Ka tev patiktu satikties uz paris Dry Martini?"
Es jūtos ļoti, ļoti priecīgs, jo (kad dzēru alkoholu) man ļoti patika Dry Martini, bet es ļoti gribētu redzēt arī pārējās "Office" nodaļas. Es aizrakstu: "Ka tev patiktu, ja mes nopirktu dzinu, vermutu un bitters (?), naktu uz teenage dzivokli un dzertu to visu no kolas glazem?"
/iztrūkst vieta sapnī/
Beigas.

Un, jā, te arī solītais treileris. Es gribu vairāk post-apoc filmas.