Raksts par Acīm un Sevi
Es esmu solījis rakstīt daudz. Un, rau!, es to arī daru.
Es nebūšu spējīgs daudz uzrakstīt par acīm, jo tad, kad man būtu bijis tās jāvēro un jāpiemeklē tēlaini izteiksmes līdzekļi, es biju nenormāli samulsis un izsists no sliedēm, ķiķināju, skatījos ar sajūsmu un apbrīnu. Un, jā.
Spāņu restorāns Mančesterā. Pie blakus galdiņa apsēžas nesens (visu, ko es varētu nezināt, bet rakstu, ka zinu, es nezinu, es pamatoti minu) pāris. Puika mazliet atgādina Dr House, bet ne Lauriju pašu, dāma ar neprātīgi masīviem sejas vaibstiem (vaigu kauli, zods, piere, deguns) un platiem pleciem. Abi runā angliski ar akcentu, dāma ir no Pireneju pussalas (melni mati, melnas acis), puika varētu būt no Beneluksa valstīm.
Un tad parādās dāmas acis. Neprātīgi dziļas, pilnas maiguma, mīlestības, klusas apbrīnas. Un viss, masīvā seja pazūd, ir tikai acis. Es sēžu uz vienas taisnes ar puiku un dāmu, līdz ar to iegūstot visus skatienus, kas tēmēti uz puiku. Un mirstu nost. Un ik pa laikam piepaceltas uzacis (lieliski norobežojošas acis no nesvarīgām detaļām), un, ah. Tas bija neprātīgi jauki. Labākās acis, kādas esmu redzējis.
Par sevi, es, šķiet, šovakar ielikšu fotografiju ar lietām. Daļēji lielīšanās fotografiju, daļēji aprakstošu fotografiju, daļēji "kā man iet un ko es dar" fotografiju. Bet nesolu.
Maikla Oukšota (Oakeshott) "Rationality in Politics" varētu būt viena no vērtīgākajām lietām, ko esmu lasījis šeit. Jo, kamēr Markss un Mills, un kas tik vēl ne skaisti izklāsta loģiskus argumentus par to, kā lietām jābūt, Oukšots apstrīd loģisku argumentu spēku kā tādu. Un tas tādam loģikai padevīgi kalpojošam (vismaz zinātnēs) jaunietim kā man ir izaicinājums.
Es tikko sapratu, ka "kā" un "nekā" lietojumi un ar tiem saistītā interpunkcija man sagādā problēmas.