kontinuitāte
gandrīz piemirsu, ka blogs taču jāraksta daudz maz regulāri. šāds ieradums nav vēl iestrādājies manā ikdienas praksē. galu galā, nav nekā tāda aizraujoša, ko uzrakstīt. šodien darbā bija ienācis viens onkulis, kas teicās esam gleznotājs (spriežot pēc punktainā lakata, kas lielā pušķī apsiets ap kaklu, un jancīgās beretes galvā, tiecos noticēt viņa mākslinieciskajai būtībai). Šis kā nāca, tā pa taisno sāka stāstīt, ka manī ir iemīlējies tūlīt un tagad, un ka vēloties gleznot manu portretu (nepajautāju, vai tas būtu akts, vai kā?), taujāja, vai neeju pozēt Mākslas akadēmijā (nē), un vēl jau neesot par vēlu to darīt. Tad gleznotājs saņēma manu plaukstu un mācīja kaut kādu īpašu rokasspiedienu, kas veicina īpašu enerģētiskā siltuma apmaiņu. Vairākas reizes apviļājis manu plaukstu savējā, viņš solīja drīz atgriezties, lai mani gleznotu. "Visu labu!" es teicu un, tiklīdz šis bija aizvēris durvis, steidzos nomazgāt rokas. Piepeši salikās,ka viņš ir kaut kāds burvis vai kas nu tur, un tagad grib manipulēt ar manu enerģētisko siltumu.
braucu mājās, simt un vienā mezglā samežģītajās austiņās klausoties European Hit radio (to es vienmēr daru slepus, jo manu draugu un potenciālo paziņu lokā tas nav labs tonis, tīri objektīvi es arī rauktu degunu, bet brīžos, kad sevi redzu vienīgi es, atļaujos to darīt, galu galā esmu parasta meitene), vakariņās kefīrs, makaroni un Dž. Orvela "Books vs. Ciggarettes". Un šis bloga ieraksts kā kontinuitātes indikators.