šodienas reljefs
Šodien biju mākslas izstādē. Agrāk diezgan aktīvi apmeklēju dažādus kultūras pasākumus, bet galvenokārt tāpēc, ka tas vienkārši bija tāds labais tonis - aiziet kaut kur, paburzīties, pasēdēt ar nopietnu un koncentrētu sejas izteiksmi, lūkojoties uz t.s. mākslu. Ja godīgi, vairums no šīm aktivitātēm bija garlaicīgas, dažas pat nomācošas. Jau mirklī, kad ierados konkrētajā vietā, mani pārņēma gurdums. Ātri vien domas no 'kultūras' aizvirzījās uz to, ka krēsls dibenu spiež (ja iznāca sēdēt), vai kājas sāp (ja iznāca stāvēt), paralēli tam trūka gaisa (jo šajos pasākumos allaž bija sapulcējušies daudzi inteliģenti cilvēki),čurāt, ēst gribējās utt. Un vispār, ja pavisam godīgi, tad visinteresantākais šajos pasākumos bija to apmeklētāji - man patika skatīties, kas cilvēkiem mugurā, kurš ar kuru draudzējas, kamēr mani līdzgājēji uzmanīgi fokusējās uz pasākuma norisi, es noklausījos citu dialogus, sačukstēšanos, uzzināju, ko viņi ēdīs vakariņās, un kā pareizi jāpīpē zālīte. Jāpiemin, ka mani vienmēr māca vainas apziņa - ne jau par sarunu noklausīšanos (to es daru vēl šobaltdien), bet par to, ka es nekad nevaru pilnībā nodoties mākslai un kultūrai - nu, tik ļoti, ka aizmirstu visu laicīgo dzīvi, nē, drīzāk otrādi - kultūras/mākslas pasākumos es vēl jo spēcīgāk izjutu laicīgo dzīvi un visus prozaiskos ikdienas sīkumus. Es jutos liekulīga, tāpēc nolēmu beigt spēlēt šo izrādi un kultūras pasākumus vairs neapmeklēt. Tagad lietas pārkārtojas - savā parastajā ikdienā es mēdzu nodoties kultūrai - piemēram, mazgājot traukus, aizdomājos par kaut ko dziļi garīgu, un vairs nemanu tās mehāniskās darbības,ko veic manas rokas. Vaina laikam ir apstāklī, ka vietās un notikumos, kam pielikta 'kultūras', 'mākslas' birka rodas nospiedoša enerģija - šīs vietas liek cilvēkam a priori ieņemt noteiktu pozu, t.i., saasināti domāt par garīgām lietām, atplaukt eksātiskā smaidā, ieraugot ģeniālo mākslas darbu, elsojošām frāzēm sarunājoties ar citiem mākslas apjūsmotājiem. Nu labi, es pārspīlēju (tikai mazliet). Un šodien es to atkal pārdzīvoju. No vīna sasarkušas sejas, burzma un māksliniecisks juceklis, stilīgi ģērbti cilvēki, kas apkārušies ar visādiem bohēmas un labas gaumes signāliem (jāatzīst, ka izstādē nemanīju gleznas, jo kolorītie cilvēki tās aizsedza, pa īstam es laikam uz izstādi ietu tad, ja man būtu iespēja būt vienīgajai apmeklētājai). Galu galā es pagalam nosvīdu un jutos netīra gan fiziski, gan morāli. Situāciju glāba dzestrais Vecrīgas gaiss un pilsētas apgaismojums tumsā, kas man deva ilūziju, ka atrodos kādā rūķīšu ciemā. Fakts, ka vairs nespēju burzīties sabiedrībā varētu liecināt par progresējošu sociālo izolāciju. Mirklīgo izmisumu gaisinu ar kārtējo CSI sēriju, kur seksīgie un harizmātiskie izmeklētāji aizved mani savā mikrokosmā, kur briesmu lietas tiek nodarītas pa smuko.