Man ir tik ļoti liels bezspēks. Jau kādu pusotru mēnesi. Es vienkārši nespēju neko paveikt, nespēju fokusēties, nespēju būt priecīgs. Pats briesmīgākais tajā visā ir tas, ka es nespēju izrādīt prieku, es izrādu nīgrumu un pasivitāti, apātiju. Man ir garlaicīgi un lielā mērā zajebal, man ir apnicis. Es neatceros pēdēju reizi, kad es būtu nonācis šādā bedrē un es nespēju sevi piespiest no šīs bedres izkļūt - lai cik aprobežots es nebūtu, sevi es tomēr esmu kaut nelielā mērā esmu spējis iepazīt un šādi tādi mehānismi, ar kuru palīdzību censties tikt ārā, ir pazīstami.

Skaidrs, ka pusotra mēneša laikā uz maniem pleciem ir sakrājušies arī nebeidzami darbu kalni. Darbi, kas vairumā gadījumu man neinteresē, bet kam ir jābūt. Attiecīgi man nav laika tam, kas ir jādara, kā arī tam, ko es gribētu darīt. Tā reāli es nespēju neko, kā vien vienpadsmitos vakarā aizmigt, lieku reizi skatoties kādu Friends sēriju.

Man pietrūkst motivācijas. Arvien vairāk un vairāk mani māc bažas par to, ko un kāpēc es daru un vai es tik tiešām vēlos to, uz ko es cenšos tiekties. Atbildi uz jautājumu “kur tu redzi sevi pēc 10 gadiem”, es nesniegtu, es pat nevēlos to iztēloties, jo ar neko vairāk kā nepiepildītām ambīcijām un nebeidzamām neveiksmēm man nākotne nesaistās.

Skaidrs, ka ir nepieciešams sasisties, lai dotos uz priekšu, taču pieļauju, ka šajā gadījumā ar sašisanos būs par īsu – mani vajag sist.