skumjas...
mani kaut kā nemanot ir apsēdušas skumjas un tāda kā vientulības sajūta. Jūtos, ka nejūtos piederīga tiem cilvēkiem, kam vienmēr esmu jutusies piederīga. Runa ir par maniem dzīvokļa biedriem. Kaut kā pēdējā laikā es esmu palikusi pavisam malā. Jā, protams, ka es neesmu un nebūšu to puišu mūža sieviete, jo to vietu pavisam loģiskā kārtā ieņems viņu nākamās sievas, bet man ir tāda kā pamatīga atstumtības sajūta. Man liekas, ka viņi mani uzskata par tramīgu un kašķīgu. Kaut kā gan tā arī veiksmīgi ir sanācis, ka visas attiecības ar dzīvokli, rēķiniem, saimniekiem es vienmēr esmu uztvērusi sāpīgāk un katru reizi, kad kaut kas ievelkas, mani nomāc uztaukums un es sāku visus skubināt to lietu nokārtot. Tāpat tagad... man bail palikt aiz borta, bet kaut kā tieši to jau laikam man būs izdevies panākt... Uz manu dz.d. balīti šie abi ieradās ar gandrīz trīs stundu nokavēšanos... tipa dzīvojam kopā... vakar aizdevās satikties, iedzert alu vēl ar draugiem, bet es varēju sēdēt mājās, manu sabiedrību tur nevajadzēja. Nu, es jau neprasu būt centrā, bet kāpēc... tomēr laikam gribas, lai manni nenoliek malā, es, galu galā, viņiem vienmēr dodu zināt, kad un kur notiek iesēdēšana... Bāc, man tiešām ir kreņķis...