Par reālisma un strukturālisma pretrunām...
... man patiesībā jau īsti nav ko teikt. Tomēr ir jārod un tādēļ es mēģinu...

Par reālismu viss ir skaidrs - pasaule = anarhija, katrs pats par sevi, neviens nevienam neuzticas. Tas otrais, kā nu viņš tur bija, strukturālisms, grib ieviest tādu interesantu domu, ka anarhija jau vairs sen nav iespējama, kam es principā, pilnīgi piekrītu, tomēr nepamet šaubas, ka vienīgais, ko strukturālisti piedāvā papildus ir struktūra kā neatņemama pasaules sastāvdaļa. Pārējais ir gluži kā stāsta visādi reālpolitikas pamatlicēji. Es tagad sāku domāt, kur diez ir pievelkamas klāt institūcijas, kas nebūt neraksturo valsts kā unitāra aktiera pirmtiesības valdīt pasaulē. Tad tām nāksies valdīt institūcijās, bet tur jau vairs nav anarhijas, jo tur visi spēlē pēc it kā kopīgi safiškotajiem noteikumiem. Man liekas, ka vispār visa politikas teorija sastāv no vieniem vienīgiem pretrunīgiem apgalvojumiem un kad gribas - vari pierādīt visu, kas vien ienāk prātā. Balstoties uz visu augstākminēto, es tagad pierādīšu, ka pietiks Latvijai ar struktūrvienības vietu un nemēģināsim sataisīt paši savu struktūru!