Kā tas ir - dusmoties uz pasauli?
Pamazām sāk rasties sajūta, ka dienas bēg no manis, tās vien pēc otras aizjož ap tuvāko ēku stūriem un paslēpjas. Tā, lai man netiek nekas no tā visa. Maitas tādas! Bet pirms ietinos koši dzeltenajās segās gribas sajust padarīto. Laikam, ka cilvēka daba ir tāda – sajust un saldi iemigt, lai būtu rītā (nākamajā dienā) atkal spēki darīt. Ka varētu vienreiz visi darīt labu! Citādi jāsāk pilnīgi dusmoties uz dienām, kas bēg no manis, bet ne no tiem, kas sadara tajās visādas nejēdzības. Šķiet, esmu sadusmojusies uz pasauli. Nu, labi, pieņemsim, ka tā. Es pat it kā zinu, par ko dusmojos es, bet gribas padomāt, kā vispār var tā mierīgi paņemt un sadusmoties uz to, kā dēļ tu te vispār esi. Un par ko tad īsti mēs varam dusmot uz mūsu brīnišķīgo pasauli? Pavisam šīzīgam domu lidojumam gribas piesaukt to trako grāmatu ar skaisto nosaukumu – Brīnišķīgā pasaule. Nedomāju, ka tā grāmata vispār ir pelnījusi tādu skaistu nosaukumu, bet jebkurā gadījumā – laba tā ir nudien. Bet atgriežoties pie iepriekšējā, man ienāca prātā fantastisks iemesls, kāpēc dusmoties uz pasauli. Proti, kad esi mazs, tā tevi izlutina un pēc tam liek saprast, ka nekas jau patiesībā tik skaists nav! Nu, klau, vai tad tā drīkst darīt? Saldo ēdienu vai precīzāk būtu teikt – to, kas vislabāk garšo – jau ēd pašu beidzamo! Bet tā kā nekā cita prātīga nav – jādodas apēst kas riktīgi gardrs!