Pasaka
Sestdienas rīta īstenība

Es izglābu tauriņu. Vismaz tā man gribējās. Ne jau tādēļ, ka tas bija skaists vai ka man tajā brīdī šķita – varu izglābt kaut visu pasauli! Tā sanāca. Man vienkārši apnika, ka viņš sitas stikla rūtī, cerēdams, ka vienubrīd šī šķēršļa vairs nebūs. Es labi zinu, ka pieskaroties tauriņa spārniem, var atņemt viņa dzīvi – prasmi lidot. Tik notraucot spārnu putekļu rotu. Bet man likās – labāk mirklis īstas sajūtas, skaistas pasaules nekā ilgi sisties loga rūtī un kādā brīdī saprast, ka citādāk jau vairs nebūs.

Es uzmanīgi notvēru tauriņu saujā un iznesu dārzā. Viņš vairs nebēga no manis, bet mierīgi sēdēja plaukstā. Stūrgalvīgi vērās pasaulē. Varbūt nespēja aptvert notikušo? Uzliku uz vīteņauga. Pēc laika, man par prieku, tauriņš izdarīja pirmo mēģinājumu lidot. Tas mani tiešām sajūsmināja, jo sapratu, ka mans nodarītais ļaunums nav lielākais no iespējamiem. Lidojums gan bija niecīgs. Bet bija. Tauriņš nosēdās zālē. Mēģināja vēlreiz, bet nekas lāga viņam neizdevās. Bija jau man uz plaukstām mazliet puteklīšu no spārniem palicis. Es tā kā mazliet saskumu. Bet būdama pārliecināta, ka sēdēt zālīte ir labāk nekā bezcerīgi sisties loga rūtī, nomierinājos. Un prieku man radīja miers, kādā tauriņš sēdēja uz zaļās lapas.

Runā jau, ka situācijās, kad liekas – viss ir beidzies, notiek lietas, kas liek sirdij pukstēt straujāk. Vai vismaz pasmaidīt. Un arī šoreiz tā notika. Pie mana lidojošā drauga parādījās otrs taurenītis. Gluži tāds pats! Brālis? Māsa? Nē! Sapnis. Viņš – tas, kurš visu dzīvi meklēts un gaidīts!

Brīdi abi mīlnieki sēdēja uz lapelēm zālītē. Droši vien bubināja viens otram mīļus vārdus. Tad viņi sāka lidināties. Maziem lokiem. Mazliet virs zemes. Un tad augstāk un augstāk. Bet manam tauriņam tas tik labi nepadevās. Viņš atpalika, nespēja pacelties līdzi līdz mākoņiem un saulei. Kādu brīdi centies, viņš nolaidās zālītē. Un palika sēžam. Es sajutos... vainīga.